Voldemārs Vītols (1911-1980) – sportists. Dzimis Rīgā, pēc Pirmā pasaules kara ģimene pārcēlusies uz Strenčiem. 1925.g. beidzis Strenču miesta 6-klasīgo pamatskolu. 19 gadu vecumā brīvprātīgi iestājies karadienestā, kļuvis Eiropā pazīstams sportists. Bijis trešais lielākais Latvijas meistarmedaļu ieguvējs vieglatlētikā. Distanču slēpošanā par Latvijas meistaru kļuvis vismaz 10 reizes. 1936.g. piedalījies olimpiskajās spēlēs Berlīnē, kur izcīnījis 7.vietu 3000 m šķēršļu skrējienā. Pēc Otrā pasaules kara 11 gadus pavadījis izsūtījumā Magadanā. Pēc atgriešanās strādājis Valmieras stadionā un celtniecības darbos Strenčos.

 

Voldemārs Vītols

Vieglatlētika

XI 1936 Berlīne LAT
3000 m šķēršļu skrējiens   7.vieta

Dzimšanas datums:
27.1.1911

Miršanas datums:
24.2.1990

Atpakaļ
Treneri: Alberts Rumba
Sporta klubi: ASK
Sasniegumi sportā: Starts Eiropas čempionātā: 1934.g. - 10.vieta 5000 m (15:52,0). 17 reižu bijis Latvijas meistars: 1500 m (1933., 1934., 1935., 1937.g.), 5000 m (1934., 1935., 1937., 1938., 1942.g.) 10 000 m (1938., 1943.g.), 3000 m/šķ - (1936., 1943.g.), 4x1500 m (1942.g.), zviedru stafetē (1933., 1934.g.). Trīskārtējs Latvijas meistars krosā (1934., 1938., 1940.g.) 18 reižu sasniedzis Latvijas rekordus (no 1000 m līdz 10 000 m). Personiskie rekordi: 800 m - 1:59,3 (1937.g.), 1000 m - 2:33,4, 1500 m - 3:59,6 (1938.g.), 3000 m - 8:56,0, 5000 m - 14:54,9 (1937.g.), 10 000 m - 31:52,7 (1938.g.), 3000 m/šķ - 9:18,8 (1936.g.).
Izglītība un nodarbošanās: 1930.gadā iestājies karadienestā, kaprāļa pakāpē dienējis Bruņotā vilciena pulkā. Otrā pasaules kara laikā dienējis latviešu leģiona saimniecības daļā. 1945.gada rudenī arestēts un izsūtīts uz Sibīriju. Latvijā atgriezies 1957.gadā, dzīvojis Strenčos, strādājis celtniecībā.
Papildu informācija: 9:18,8
avotu skatīt šeit

Olimpietim Voldemāram Vītolam - 100


Ja valmierieši lepojas ar Pekinas olimpisko čempionu Māri Štrombergu, smiltenieši

ar Daiņa Ozola olimpisko bronzu Barselonā, valcēniešiem lielā olimpiskā cerība

Atlantā bija 800 m skrējējs Einārs Tupurītis, tad tikai vecāka gadagājuma

strencēnieši atceras 1936. gada Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieku Voldemāru

Vītolu, kurš dzimis 27. janvārī tieši pirms 100 gadiem.

Pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi bija vieglatlētikas un Latvijas sporta uzplaukuma

laiks. Soļotāji, īpaši Jānis Daliņš, bija popularizējuši Latvijas vārdu vairāk nekā

diplomāti. „Ak, kaut man Daliņa kājas būtu ...” šo dziesmu trīsdesmitajos gados

dziedāja visā Latvijā. Tas bija lielākais soļošanas laiks, kad pat ganiņi savām

raibaļām pakaļ staigāja Daliņa solī. Taču bez slavenajiem soļotājiem Latvijā bija arī

vairāki Eiropas klases skrējēji. Viens no tiem strencēnietis Voldemārs Vītols.

V. Vītols pirms Berlīnes spēlēm trīs reizes bija Latvijas meistars 1500 m, divas -

5000 m un kļuva par pirmo čempionu pie mums tolaik neierastajā 3000 m šķēršļu

skrējienā – 9:38,8. Tas bija Latvijas pirmrekords . Tādēļ tika nolemts, ka Vītolam

olimpiskajās spēlēs jāstartē tieši šajā distancē. Vieglatlētu pirmie olimpiskie starti

Berlīnē sākās 2. augustā, bet pirmais Latvijas pārstāvis startēja nākamajā dienā.

Tas bija Voldemārs Vītols 3000 m šķēršļu skrējiena priekšsacīkstēs. Viņam bija lemts

startēt visātrākajā skrējienā, kurā uzvarēja vācietis A. Damperts - 9:27,2. Otrais bija

M. Matilainens (Somija) – 1,2 sekundes aiz uzvarētāja, bet vēl pēc 0,4 sekundēm

finišēja Vītols. Viņa rezultāts 9:28,8 bija Latvijas rekords. Finālskrējienā, kas bija

paredzēts pēc piecām dienām, iekļuva 12 labāko rezultātu īpašnieki.

8. augustā, kad desmitcīņnieki beidza spēkošanos, olimpiskajā stadionā notika arī

mums tik svarīgais 3000 m šķēršļu finālskrējiens. Kopā ar V. Vītolu uz starta stājās

vēl 11 skrējēji – pa trim somiem un amerikāņiem ar neoficiālo pasaules rekordistu H.

Meningu (9:08,1) priekšgalā, pa diviem zviedriem un vāciešiem, kā arī viens

francūzis. Pasaules rekordus tolaik oficiāli neapstiprināja, jo nebija stingri noteikti

šķēršļu izmēri. Tos unificēja tikai 1954. gadā.

Pēc starta vadību uzņēmās vācietis V. Heins. Šī skrējiena favorīts Losandželosas

olimpisko spēļu čempions V. Iso – Hollo (Somija) priekšgalā izvirzījās tikai trešajā

aplī, ievērojami uzkurinot tempu. Viņa tautietis Matilainens turēja līdzi vēl apli, bet

finišā par otro vietu sīvi cīnījās K. Torsinens ar Dampertu, jo Iso – Hollo jau nebija

noķerams. V. Vītols finišēja septītais ar jaunu Latvijas rekordu – 9:18,8 un tas

noturējās līdz 1954. gadam. Pats Voldemārs savulaik kādā no sarunām man

stāstīja, ka paklupis uz vienas no pēdējām barjerām, tādēļ zudusi iespēja pacīnīties

par bronzas medaļu. Andra Staģa rakstā „Latvijas vieglatlēti - olimpieši” („Sports” Nr.

129 (6523) 19.09.1990)par to gan nekas nav minēts.

+ + +

Voldemārs Vītols dzimis 1911. gada 27. janvārī Rīgā kalēja, atslēdznieka – cunftes

meistara ģimenē kā trešais bērns. Viņam bija divas vecākas māsas un brālis, kā arī

pusbrālis no tēva pirmās laulības. Pirmā pasaules kara laikā Vītolu ģimene evakuējas

uz Pēterburgu, 1918. Gadā atgriežas Rīgā. Tēvs neatrod darbu un ģimene pārceļas

uz Strenčiem, kur dzīvo tēva māsa.1925. gadā 14 gadu vecumā Voldemārs beidz

Strenču miesta sešklasīgo pamatskolu un iestājas V. Olava komercskolā Rīgā.

Vēlāk, lai nopelnītu sev iztiku, viņš pāriet uz vakara komercskolu, bet pa dienu strādā

celtniecības darbos. Tur mācās līdz trešajai klasei, kad, būdams vēl nepilngadīgs

(19 gadu vecumā) , brīvprātīgi iestājas karadienestā. Tiek iedalīts Bruņotā vilciena

pulkā, kur dienē kā „mūžīgais” kaprālis. Armijas laikā kļūst visā Eiropā pazīstams

sportists. V. Vītola dotības armijas sporta klubā ievēro un viņa izaugsmi neatlaidīgi

stimulē Latvijas armijas Bruņotā vilciena komandieris, sporta instruktors un ASK

treneris, vēlākos gados pulkvežleitnants A. Rumba, kurš 1924. gada olimpiskajās

spēlēs Šamonī ieguva septīto vietu ātrslidošanā.

Otrā pasaules kara laikā līdz 1944. gada vasarai Vītols strādā lauku darbos Strenču

pusē, kad tiek mobilizēts vācu armijā un kara beigas sagaida Kurzemes katlā. 1946.

gadā - Kara tribunāls.

No 11 gadu izsūtījuma Magadānas apgabalā Strenčos atgriežas 1957. gada 9.

februārī. Kādu laiku strādā Valmieras stadionā, pēc tam līdz aiziešanai pensijā –

Smiltenes 7. CRBP Strenču iecirknī.

Pēc atgriešanās tēva mājās Voldemārs Gaujas krastos sāk skolot slēpošanas

gudrībās māsas dēlu Uģi Airi un tuvāko kaimiņmāju puikas Edmundu Žumburu,

Viesturu Pinku, Juri Markovu (1963. g. - 22. vieta PSRS junioru čempionātā) un citus,

samērā īsā laikā radot strauju distanču slēpošanas uzplaukumu Strenču apkārtnē.

Ojārs Maiss, Jānis Ozoliņš, Jānis Mežulis, Gunārs Cīrulis, Andrejs un Juris Kreiļi,

Viesturs un Aldis Rinkeviči, Jānis un Indulis Konošonoki, Aldis un Aigars Leiši,

Viktors Stepanovs, Māris Ļaudaks un citi, visbeidzot arī šo rindu autors, visi mēs

gadskārtu secībā cits no cita un no Voldemāra esam kaut ko savā slēpotprasmē

guvuši no šī bezgala vienkāršā un sirsnīgā cilvēka. Daudzi no pieminētajiem vēlāk

kļuvuši visā republikā pazīstami slēpotāji un biatlonisti, gan sporta darbinieki vai

vienkārši sporta entuziasti.

Sestdienās un svētdienās agrāk tik iecienītajā slēpotāju pulcēšanās, treniņu un

atpūtas pārgājienu vietā Torņa kalnos, kur dažkārt ieradās vairāk nekā 100

dalībnieku, allaž mundrs un dzīvespriecīgs klāt bija arī mūsu sporta vecmeistars

Vītolvoldis. Viņš bija neiztrūkstošs aculiecinieks gan skolas, gan MRS rīkotajos

slēpošanas pasākumos. Vienmēr – ar padomu, ar uzmundrinājumu, ar dzīvu interesi

par visu notiekošo apkārtnes sporta dzīvē. Viņš nebija ne oficiāls treneris kādam, ne

arī atbildīga persona. Viņš pats vēl spēja noskriet un apslēpot lielāko daļu no

jaunajiem. Ne velti pēc trimdas gadiem Magadānā viņš 46 gadu vecumā izcīnīja 7.

vietu PSRS Tālo Austrumu meistarsacīkstēs distanču slēpošanā, bet pēc atgriešanās

Latvijā kļuva par Valmieras rajona čempionu.

Jau bērnībā biju dzirdējis par viņa sportiskajiem panākumiem Eiropas vieglatlētikas

stadionos un sniegotajās trasēs, par viņa izcīnīto kausu un balvu kolekciju,

savāktajiem pašmāju un ārzemju preses izdevumiem, kuros bija lasāms un skatāms

par viņa sporta gaitām pirmskara Latvijā. Šajā ziņā Voldemāra atbalstītājas bija abas

māsas, īpaši Ella, kura vēl pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas (1992. gadā pēdējo

reizi tikos, lai nodotu viņai beidzot iegūto dēla reabilitācijas apliecību)savos 85 gados

ļoti pārdzīvoja brāļa likteni un asarām acīs gaidīja to mirkli, kad atkal godā tiks celts

PSRS laikos nepelnīti noniecinātā olimpieša Voldemāra Vītola vārds.

Kad jau trenējos slēpošanā RPI komandā un BSB „Vārpa” izlasē, pats vecmeistars

šo to man reizēm pastāstīja par savām sporta gaitām. Taka no Strenčiem uz Ūdriņu

trosu tiltu veda tieši gar Vītolvolda „Tornīšmāju” . Taču vienmēr bija kas svarīgāks,

kad viņs aicināja ienākt, mūžīgā steiga un laika trūkums. Gan jau citreiz, kad vairāk

laika būs. Tā bija arī liktenīgajā 1980. gada 24. februārī …

+++

1978.gadā Strenču pilsētas ziemas sporta svētkos sporta vecmeistars V.Vītols

dāvāja slēpošanas sacensību uzvarētājam savu ceļojošo kausu. To izcīnīja

strencēnietis Einārs Lisenko, kurš tolaik vēl mācījās Viesturskolā Valmierā. Par to

uzzināju vēlāk no avīzes „Darba karogs”. Pēc nākamās kausa izcīņas 1979. gadā

balvu pie sevis varēju glabāt veselu gadu, līdz 1980. gada 24.februārim, kad

sacensību vietā Torņa kalnos Strenču izpildkomitejas priekšsēdētāja M. Memļuka un

sekretāre Z. Aleksejeva Valsts drošības komitejas uzdevumā konfiscēja V. Vītola

kausu. Divos iepriekšējos gados šīs pašas amatpersonas uzvarētājiem pasniedza šo

it kā nelikumīgos kausu. Man sāpēja sirds ne tik daudz par atņemto balvu, cik par

slavenā sportista kārtējo pazemošanu un šoreiz tieši strencēniešu acu priekšā.

Diemžēl tas izrādījās smags trieciens sporta veterānam, kas kā parasti arī pats

devās sacensību trasē. Savā septiņdesmitajā mūža gadā raitā solī veicis 2 km

distanci (iepriekš vēl 5 km no Strenčiem līdz Tornim), Voldemārs apslēpoja visus

savus daudzkārt jaunākos konkurentus un kā vienmēr smaidošs ieradās finišā. Taču

pāris minūtes vēlāk pārstāja pukstēt viņa sportiskā sirds. Liktenīgi, kas tas notika tieši

manās rokās, kad mēģināju piecelt pēkšņi pakritušo, vienmēr stipro Voldiņu. Tā

aizgāja mūsu olimpietis, bet visā šajā traģismā, manuprāt, var teikt – īsta sportista,

olimpieša cienīga nāve.

Tā kā esmu dzimis Magadānā, kur, tāpat kā Voldemārs, mani vecāki bija izsūtījumā

13 gadus, manī radās spīts un apņēmība cīnīties par Voldemāra Vītola vārdu un viņa

dāvāto kausu. No 1981. Līdz 1986. organizēju Strenču pilsētas ziemas sporta

svētkus un slēpošanā rīkoju alternatīvu – savas darbavietas „Himmaš” ceļojošā

kausa izcīņu, jo Vītola vārdā to nosaukt bija liegts. Bet ideja bija tā pati vecā. Tikai

pēc 12 gadiem un daudzkārtējām vizītēm Strenču pilsētas izpildkomitejā, brīnumainā

kārtā izdevās pret parakstu atdabūt leģendārā sportista dāvāto balvu. Nu jau būs

pagājis 31 gads, kopš olimpieša vairs nav šajā saulē. Daudzus mēnešus pavadot

Valsts galvenajā arhīvā un izstudējot viņa 280 lappušu garo personīgo lietu, tiekoties

ar daudziem sportistiem un viņa laikabiedriem, domas par Voldemāra Vītola

personību bija tik līdzīgas kā divi ūdens pilieni. Tās precīzi raksturo kāds sens

ieraksts sporta entuziasta Viktora Nedeļkina atmiņu albūmā:”Voldis bija labsirdīgs,

disciplinēts, godīgscilvēks, kurš bezgala mīlēja sportu, cilvēkiem visvajadzīgāko un

visieteicamāko darbošanos …”

Adrese

Pulkveža Zemitāna iela 5, Strenči, Strenču nov., LV-4730

Kontaktinformācija

Tālr.: 64715631 (Bibliotēkā), 64715633 (Bibliotēkā)
E-pasts: biblioteka@strencunovads.lv, sarmite.kosmane@strencunovads.lv

Kultūras karte

Darbalaiks

  • P:-
  • O:09:00-17:00
  • T:09:00-17:00
  • C:09:00-17:00
  • P:09:00-17:00
  • S:09:00-14:00
  • Sv:-
kultūras karte Latvijas filmu bibliotēkas SĀC AR LATVIJU BIBLIOTĒKĀ Jaunā LNB Digitālā kolekcija www.periodika.lv