Lai ābeles piezied pilnu tāli, Vajag ļoti ticēt tām. Imants Ziedonis

Ikviena māja vēro līdzcilvēku rīcību, piedzīvo sev zināmus notikumus un piešķir tiem zināmus likteņus un laika zīmes satvaru. Arī tad, kad mājas noslēpums ierakstīts vien ēkas pamatos, jumta dakstiņos, reizēm pietrūkst vien līdzcilvēku roku siltums, atbalsts un pašapziņa.

Stopiņu novada „Lazdiņas” ir zināmā Lazdas tēva celtās mājas toreiz 1920. gadā, kad bezzemniekiem dalīja zemi, Erihs Mārtiņs Lazda ar sievu Adelheidi, sākumā Tīnūžu muiža, tolaik Ulbrokas muižas dārznieks, saņēma vairāk nekā 27 pūrvietas zemi*. 1922. gadā poļu laukstrādnieki uzcēla guļbūves ēku. Māju, kurā visā tās pastāvēšanas laikā (1922 – 2004) nepieciešams līdzcilvēku atbalsts –

... saimniecībā sāk palīdzēt no kara bēgļu gaitām pārradies, Sibīrijā skolā gājušais dēls Erihs Lazda (1903) un Eriha dvīņu brālis Ernests (1903-?). Māsas Milda un Erna arī ir devušās pasaulē ar I pasaules kara bēgļu vilcienu, nonākušas Vladivostokā. Erna pārceļas uz Ameriku un tur veido ģimeni. Sava tēva uzceltajās mājās kopā ar meitu viesojas tikai vienreiz 1979.gadā. Milda no Vladivostokas atgriezās Latvijā un apprecējās ar tālumā iepazīto desu fabrikas īpašnieku Gulbi. Līdz mūža novakaram vasaras Milda (1898 - 1992) pavadīja tēva mājās un kopa savu dārziņu. Pārējo dzīvi vadīdama Rīgā, Bauskas ielā 25, vīram piederošajā un nacionalizētajā daudzdzīvokļu mājā. Līdz II Pasaules karam “Lazdiņās” rit spraiga saimniekošana – nolīsta bērzu birzs, sastādīti plaši zemeņu lauki. Raža vesta uz Rīgas tirgu” (Anta Sparinska).

„1934.gadā Erihs apprec Rīgas meitu Martu Gedus, pārceļas uz dzīvi Pārdaugavā, Buļļu ielā 19, tomēr saimniekošanu Lazdiņas nepārtrauc. 1938.gadā Erihs ar Ernestu iegādājas kuļmašīnu un braukā pa Pierīgas muižiņām, labību kuldami. Ernesta ceļi pazūd kara laika Vācijā uzlidojumu laikā. Arī Erihs 1944.gadā ar velosipēdu dodoties no Pārdaugavas uz Ulbroku pie Deglava ielas pārbrauktuves tiek vācu armijas aizturēts un nogādāts uz kuģa. Dzimtenē paliek sieva, divas meitas – Elga (1938 - 1996) un Dzintra (1944 - 1995), divas aprūpējamas mājas. Erihs atgriežas dzimtenē 1947.gadā un līdz pensijai strādā Rīgas kokapstrādāšanas kombinātā “Milgrāvis”” (Anta Sparinska).

Mazmazmeita Anta Sparinska, tagadējā Lazdiņu mājas īpašniece, meitas vārds Lazda, raksturo mājas sākotnējo izskatu – koka guļbūve, kuras jumta konstrukcija 1940. gadā tiek apšūta ar šīfera plāksnēm, arī mājas sienas tikušas apšūtas. Piebilstot, ka minētais apstāklis ļoti strauji pasliktināja mājas vēdināšanas un saglabāšanas procesu.

Sašķobījās arī vēsturisko notikumu rats. Lazdiņu māja ir pajumte kara nomocītiem ceļiniekiem – visiem tiem, kuriem nav, kur iet. Līdz 1971. gadam datētajos Mājas grāmatas ierakstos lasām svešu ļaužu vārdus un to gājumu, meklējot pajumti, uguns pavardu un Lazdiņu māju labvēlību. „Mājvietu šeit atrada daudzi, mājas tehniskajam stāvoklim gan tas par labu nenāca” (Anta Sparinska).

Mājā tiek izbūvēti vairāki mazi dzīvokļi, apaļajās krāsnīs iebūvēti plīts riņķi, zemes dalījums nelielos piemājas dārziņos, iztikai tiek audzētas pat polārlapsas. Mārtiņš Lazda (1868 - 1950) 82 gadu vecumā aiziet mūžībā no traumas, ko guvis nokrītot no kolhoza siena vezuma un salaužot gūžu. Brūk un sabrūk ne tikai sadzīves priekšmeti – plīts un griesti, bet mājas ikdienas gaitas pārtrauc vecvecmamma Adelheida Lazda, dzimusi Priede (1867 – 1966) – galvenā uguns pavarda sargātāja.

Vairākus gadus mājas tālākais liktenis ir vēju un caurvēju izdancots.

Liktenīgs pagrieziens ir Eriha Lazdas ģimenes 1971. gada lēmums visiem kopā no Rīgas doties uz „Lazdiņām” un nopietni saimniekot. Mazajai Antai, Elgas meitai, toreiz tikai četri mēneši, tāpēc šīs mājas viņa var uzskatīt par savām vienīgajām un īstajām.

Antas pirmās atmiņas par vectēva dārznieka saimniekošanas lietām „Lazdiņās” ir bezgalīgās lecektis un siltumnīcas. „Pavasaros kaimiņi rindās stāvēja pēc Lazdas tomātu un salātu stādiem. Rudeņos siltumnīcā gatavojās vīnogas 'Frankentāls” Elgas aprūpēts, veidojas akmeņdārzs un krāšņas puķu dobes ar rozēm, dālijām, delfīnijām un lilijām. Kūtī dzīvoja truši un ik gadu pa cūkai ar iesauku Napoleons. Mājas omulībai tiek ievilkta centrālapkure, veikts remonts. Svinību reizēs pulcējās kaimiņi, draugi, darba biedri un paziņas. Sevišķi pieminamas skaistās, tolaik neoficiālo, Jāņu svinēšanas ar sadziedāšanos un kaimiņu aplīgošanos (Anta Sparinska). Liekas, dzīve rit savu gaitu. Līdz Anta 1994. gadā noskata vīru Ginti (1969) un paredz pārmaiņas saimniekošanas prasmē. Lieti noder Antas iemantotais dārznieces amats.

Pirms tam šīs zemes gaitas pārtrauc omamma Marta Lazda (1905 – 1980) un, piedzīvojot gadu simta un pat tūkstoša maiņu, mūžībā aiziet sirmais simtgadnieks Erihs Lazda (1903 - 2004).

Tagadējie saimnieki raksturo mājas patieso situāciju - „Laika zobs veco māju nav sargājis. Saimniekošanas sākumā, 90. tajos gados mājas vecā maizes krāsns atkal tika godā celta, un mīkla abrā rūga, kūtī aprūpējama bija uz Antas un Ginta kāzām kaimiņu dāvātā, pienīgā govs Dafne. Denacionalizētajā zemē auga viss uzturam nepieciešamais – kāposti, burkāni, kartupeļi utt. Pēc 2000.gada pārbaudot mājas stāvokli un apsverot remonta iespējas, ģimene tomēr nonāca pie slēdziena, ka nāksies pārdot daļu lauksaimniecības zemes un blakus vecajai mājai celt jaunu, nākamajām paaudzēm lietojamu māju”(Anta Sparinska).

Zīmīgi, ka jaunie saimnieki drīz pēc tam uzcēluši jaunu māju esošās tuvumā.

Tur arī rodam vērienīgus restaurētus interjera priekšmetus – drēbju skapi, Jāņa Čakstes bufeti, barona krēslus, ozolkoka galdu, priekšmetiskās liecības no Ulbrokas muižas.

Seno laikmeta vēstījumu vērojam vien vecās mājas logu acīs, kūts veidolā, Daugavas vecās gultnes nospiedumos un vectēva Eriha Lazdas stādītajās ābelēs ar aristokrātisku nosaukumu – Grāfenšteins jeb Rudens Svītrotais. Mūsu uzmanību piesaista dzimtas finiera ratiņi un Ulmaņlaiku piezīmju grāmatiņas ar norādēm katrai dienai, vārdu un laika vēstījumu, metru sistēmu un laika zīmēm. Kādā citā atrodam svinamos svētkus, kā arī dažādu amatu - dārzkopības, zvejnieku, mednieku pamācības.

 

· Pūrvieta – ar pūru labības apsējuma zemes mērvienība (0,371 ha).
Ruberte, Inese. Senvārdu vārdnīca / Inese Ruberte ; Elgas Burovas zīm. [Rīga]
Zvaigzne ABC[b.g.]- 127 lpp. : il., 64.lpp.ISBN 9984361519.

. Ulbrokas muiža – toreizējais barona Frīdriha Mengdema īpašums.Zvaigznīte B. (2005) Mēs stāstām par stopiņu novadu. Rīga: Pētergailis, 21 - 22.lpp./

Ziņu sagatavoja:
Ulbrokas bibliotēka

Tagi: mājas, Ulbrokas bibliotēka, ēkas, Stopiņu novads, Stopiņi, Lazdiņas, Erihs Mārtiņš Lazda, Anta Sparinska, Adelhaida Lazda