Stāvēt gaismas vidū, kā liktens licis mums. Saglabāt gribas vidi, kurai ir atmirdzums. Imants Ziedonis

Negaidīti, bet patīkami, Rīgas pievārtē mūs sagaida ainaviski skaista vieta, kur redzamas ziedošas pļavas, diženas egles un godbijīgi bērzi. Agrākajā Liedeskrastiņu dzimtas saimniecības pamatā ir vēl mūsdienās redzamā kūts ar atmiņām par lielo govju ganāmpulku Latvijas pirmās valsts darbības laikā. Goda vīrs, kas mūs sagaida, ir dzimis Alūksnē un ienācis šīs puses „Krastiņu” mājās jau tālajā 1945. gadā, vārdā Vilnis Sermulis.

Apmēram tik sena ir pagalma ielokā redzamā pirtiņa, kas mūsdienās ir apšūta ar ķieģeļiem un mainījusi ārējo ietērpu. Vilnis, kā praktiskas dabas cilvēks, daudz labprātāk sevi redz darbā. Savukārt turpat sastaptā Dainas kundze šobrīd ir folkloras kopas „Laiva” dalībniece, kas ar sirsnību un piederības sajūtu stāsta par „Krastiņu” māju saimniecību. Tad arī uzzinām, ka „Krastiņu” māju cēlāju tiešais pēctecis ir Ādolfs Liedeskrastiņš. Tāpat, kā 19. gadsimta beigās viņa vectēva stādītās egles, ja spētu, pastāstītu ļoti daudz.

Klausoties Dainas atmiņu raksturojumā par toreizējo saimniekošanu „..lauki bija apsēti ar burkāniem un te bija govis un saimniecība, kārtīga saimniecība. Ar ko laukus mēslot un tirgum burkānus audzēja un manas meitas vēl nāca palīgā..”

Pilnīgāku stāstu un notikumu gaitu neizdodas noskaidrot, jo tikšanās reizē agrāko māju saimnieku Ādolfu Liedeskrastiņu diemžēl nesastopam.

Tomēr par savā laikā veiksmīgo saimniekošanu, kā arī par vērienīgumu lauksaimniecības un lopkopības darbos liecina vien sastapto ļaužu atmiņu stāstījums un redzamo ēku klātbūtne.

 

Ziņu sagatavoja:
Ulbrokas bibliotēka