Nākotne nāks un aizies. Tagadne – ir. Ir vienmēr. Tā ir tāpat kā maize – tikai, kad ēd, tad der. Imants Ziedonis

„Dzīves laikā ir tik daudz cilvēku satikts, ka katrs piektais pazīstams”, kādā brīdī turpmākajā sarunā teiks „Mālkalnu” saimniece Irēna Leimane. Arī neplānotā ekspedīcijas ierašanās viņas mājās tam ir piemērs. „Irēna, te ir vērtība visam, kas vecs,” klasesbiedreni uz saimniecības izrādīšanu iedrošina viena no šī projekta dalībniecēm arhitektūras speciāliste Vita Banga un dodas pagalmā iekšā. „Atrast laukus Latgalē nav problēma, bet atrast laukus Pierīgā ir daudz grūtāk,” par uzsākto projektu saka Daiga Brigmane. Irēna piebilst, ka daudz kas no apkārtnes mantojuma zudis, nojaukts vai pārbūvēts. Viņa raksturo laikmeta nesaudzīgumu un zina stāstīt par apkārtnes ēku vēsturi.

Irēnas vecvecāki Teodors un Anna pagājušā gadsimta 20 - tajos gados strādāja par kalpiem Parmu pusmuižā, kas atradās tagadējo Dzidriņu teritorijā. Vectēvs nācis no senas vecticībnieku ģimenes, kuras saknes atrodamas tagadējā Stopiņu novada teritorijā pirms vairākiem gadsimtiem. Lai iegādātos zemi mājas būvniecībai, abi jaunie kalpu ļaudis ņēmuši aizņēmumu, par to liecina saglabājies zemes izpirkšanas dokuments. Uz šīs zemes 1927. gadā uzceltas Mālkalnu mājas.

„No vecām mājām apkārtnē ir šis tas atrodams, bet daudz kas zudis un nojaukts,” saka Irēna Leimane. Pašu saimniecībā „Mālkalnos” saglabājusies gan pirtiņa un tā sauktais vecais pagrabs – plašs un auksts arī bez ledus, gan vecā kūts un pati dzīvojamā māja. Guļbaļķu kūts ēka aizslēpusies aiz dekoratīvas koka sienas, kura lieliski iekļaujas apkārtēja ainavā. Savukārt dzīvojamā ēka laika gaitā ieguvusi staltāku izskatu un plašākas acis – kuplā ģimene papildinājusi ēku gan ar arhitektoniski piemērotām piebūvēm, gan plašākām logu ailām.

Lai arī ekspedīcijas ierašanās „Mālkalnos” ir improvizēta, saimniece nelaiž ciemiņus prom nepacienājusi - dēli makšķernieki un labi pavāri un pusdienās, protams, pašu loms. Tikmēr dzīvesbiedrs Pēteris izklaidē ar jautriem vietējiem nostāstiem. Mājvietu vēsturei līdztekus interesanta ir arī vietējo ciemu nosaukumu vēsture. Pēteris dalās gandrīz anekdotiskā Dzidriņu nosaukuma tapšanā - tā sauca netālu esošo kolhoza kūti, kura gan, kolhozu laikam aizejot, nojaukta, bet nosaukums turpina savu dzīvi. Savukārt kūts savu nosaukumu pēc ļaužu nostāstiem esot ieguvusi no tajā strādājošās zootehniķes, kuru sauca Dzidra.

 

 

Ziņu sagatavoja:
Raksta autore Stopiņu novada vēstures muzeja krājuma glabātāja Renāte Priede

Tagi: mājas, ēkas, Stopiņu novads, Stopiņi, Mālkalni