Nu jau tāds neliels laika sprīdis ir pagājis no tā saulainā maija vakara, kad man bija tā vienreizējā iespēja piedalīties mūsu novada 125. gadadienai veltītās jostas aušanā…, taču es joprojām emocionāli nedaudz vēl esmu tā visa iespaidā...

Kad 9. maija vakarā pavisam nejauši uzzināju, ka notiek šāds pasākums, kā novada jubilejas jostas aušana un ka tajā savu dalību var ņemt ikviens ar novadu saistīts cilvēks, bija pats par sevi saprotams ka arī man pie tā ir sava roka jāpieliek... Un jāpieliek ir vairāku iemeslu dēļ…

Pirmkārt jau gandrīz 20 savas dzīves gadus esmu pavadījis Ulbrokā… Un tie bija bērnības un jaunības gadi, kuri visvairāk iespiežas katra cilvēka atmiņā uz visu mūžu un tā ir arī ar mani… Biju klāt un redzēju kā Ulbroka auga un veidojās… un iepazinu cilvēkus… brīnišķīgus cilvēkus… Man tajā laikā likās ka visi Ulbrokā viens otru pazina un zināja un visi dzīvoja kā liela ģimene… un Rīga tajā laikā likās tik tālu…

Otrkārt, tas ir jādara manas mammas, papa un brāļa dēļ… Manu mīļo, bet nu jau aizsaulē esošo dēļ… Jo arī viņi visi bija ļoti, ļoti cieši saistīti ar Ulbroku, ar novadu… ar brīnišķīgajiem cilvēkiem… ar notikumiem… ar laiku…

Un treškārt… Faktiski nekur jau es tālu prom no tā visa neesmu… Dzīvoju kaimiņu novadā, man joprojām ir ļoti ciešas saiknes ar Ulbroku, šeit dzīvo mana meitiņa, radiņi… un kapos atdusas mani mīļie…

Un tā nu sanāk, ka šobrīd tikai es varu ielikt šajā jostā kaut daļiņu to savas ģimenes locekļu likteņgaitu, kuri paši diemžēl to vairs nevar izdarīt… Un tādēļ es nevarēju tur nebūt…

Liels paldies Jums abām par jauko uzņemšanu… pie jums tajā vakarā bija tik mājīgi… un saulaini… un silti… un gribējās lai tas viss tik ātri nebeidzas… Bet nu tā tas vienmēr ir, ka arī viss jaukais reiz beidzas… Kaut gan es ceru, ka nekas nav beidzies… ka josta joprojām turpina augt rakstu pa rakstam, un ka 25m atzīme (kurai tajā vakarā pārkāpām…) jau ir krietni vēsturē…

Es esmu pārliecināts, ka vienreizējais krāsu salikums, mūsu tautas unikālie raksti un katra ieaustās pozitīvās domas un emocijas (jo visi kas piedalījās darīja to labprātīgi un ar visvislabākajām domām) vēl pēc daudziem, daudziem gadiem stāstīs cilvēkiem par šodienu, par šo laiku… par šo novadu un par brīnišķīgajiem novada cilvēkiem… kuri sava novada jubilejai par godu visi kopā izveidoja šo unikālo dārgumu… Un stāstīs arī par Jums, Daiga un Baiba, jo Jūs abas esiet tikpat vienreizējas kā šī josta… ar to, ko jūs esiet šīs lietas labā izdarījušas…

Vēlreiz gribu pateikt mīļu paldies Jums, Daiga un Baiba par jauko 18. maija vakaru, par to nesavtīgo darbiņu, ko jūs dariet un lai Jūs vēl ilgi priecē un sirdi silda tās visas labās un jaukās domas, kas ir pavadījušas katru ieausto rakstu mūsu visu lolotajā brīnumā…

Cieņā, Ainārs Lāčgalvis

/nu jau 26 gadus salaspilietis,
bet dziļi sirdī... un jaukajās atmiņās - vienmēr jūsējais/

Ziņu sagatavoja:
Ainārs Lāčgalvis

Tagi: aušana, Stopiņu novada josta, Stopiņi, novada josta, Baiba Kurzemniece, stelles, audēji, Daiga Brigmane, Ulbroka, Ainārs Lāčgalvis