Aglonas svētku laikā latviešu valodā iznāk vācu žurnālista un rakstnieka Pētera Zēvalda plašu atzinību ieguvusī grāmata „Pasaules gaisma”, kas veidota kā saruna ar pāvestu Benediktu XVI. Pāvests personīgā, tiešā veidā atbild uz vissvarīgākajiem jautājumiem par Dievu, Baznīcu un pasauli. Sarunā nav tabu tematu. Pāvests neizvairās no jautājumiem par nepilngadīgo seksuālās izmantošanas skandāliem, cilvēka seksualitāti, Baznīcas kļūdām un grēkiem, ticības un sabiedrības krīzi, pasaules finansu krīzi.

„Cilvēce stāv krustcelēs. Ir laiks pārdomāt. Laiks pārmaiņām. Laiks griezties atpakaļ,” ievadā raksta P. Zēvalds. „Un viņš [pāvests] ir nelokāmi pārliecināts: „Ir tik daudzas problēmas, kas visas ir jāatrisina, taču visas nevar atrisināt, ja Dievs nestāvēs centrā un no jauna netaps redzams pasaulē.””

Grāmata atklāj Benedikta XVI personību – “vienkāršu, pazemīgu Kunga druvas strādnieku”. Viņš nav Baznīcas princis, bet gan Baznīcas kalpotājs, lielais devējs, kurš nav radīts, lai būtu pirmais, un kurš ir atbildīgs par visu kopumā. Uz P.Zēvalda teikto: „Bija mirklis, par kuru Jūs vēlāk teicāt, ka jutāt sev virsū brāžamies īstu „giljotīnu”” pāvests atbild: „Jā, man ienāca prātā doma par giljotīnu: tagad tā krīt lejā un trāpīs tev. Man bija pavisam droša pārliecība, ka šis amats nav mana misija, ka Dievs man tagad, pēc sasprindzinātiem gadiem, atvēlēs mazliet miera un atpūtas. Tajā brīdī es varēju vien sacīt, skaidrot sev: Dieva griba acīmredzot ir citāda, un man sākas kaut kas pavisam atšķirīgs, jauns. Viņš būs ar mani.”

Kā vienu no būtiskākajiem grāmatā aplūkotajiem jautājumiem, kas īpaši aktuāls arī Latvijā, Rīgas arhibīskaps-metropolīts Zbigņevs Stankevičs grāmatas priekšvārdā min bieži sastopamo stereotipu, ka ticība ir pretrunā ar prātu un ierobežo cilvēku, laupot tam prieku. „Pāvests intervijā ļoti skaidri atklāj ticības racionalitāti un to, ka kristietība rada prieku un sniedz plašumu,” uzsver Rīgas arhibīskaps. Viņš kā aktuālu Latvijai nosauc arī Benedikta XVI brīvības jēdziena skaidrojumu. Pāvests grāmatā runā par tā saukto negatīvo toleranci – kad dažāda veida minoritātēm tiek ļauts atklāti manifestēt savus uzskatus, bet vienlaikus notiek mēģinājumi izskaust kristīgos simbolus, piemēram, krustu no publiskās telpas. Tādā veidā parādās kaut kas līdzīgs vienvirziena brīvībai jeb minoritāšu diktatūrai. Līdz ar to „tolerances vārdā tiek likvidēta tolerance,” kas ir īstais drauds patiesai demokrātijai, pāvestu citē Zbigņevs Stankevičs.

P. Zēvalds savukārt raksta: „Šodienas dzīves stilam tās pozīcijas, ko aizstāv katoliskā Baznīca, ir kļuvušas par ārkārtīgu provokāciju. Mēs esam pieraduši tradicionālus, pārbaudītus viedokļus un izturēšanās veidus uzskatīt par ko tādu, ko vajadzētu lauzt lētu tendenču dēļ. Tomēr pāvests tic, ka relatīvisma laikmets — pasauluzskats, „kas neko neatzīst kā galīgu un ļauj tikai savam ego un paša vēlmēm būt par galīgo mērauklu,” tiecas pretī savam galam. Katrā ziņā šodien aug to pulks, kas Baznīcā ciena ne tikai tās liturģiju, bet arī tās izturību; un šobrīd pēc daudzkārtējiem „mēs darām tikai tā it kā” kļūst skaidra apziņas pārmaiņa, lai atkal nopietni uztvertu kristietisko liecību un arī autentiski dzīvotu ar tās reliģiju.”

Arhibīskaps Z.Stankevičs uzskata, ka „Latvijas situācijā īpaši noderīgas ir pāvesta pārdomas par drosmi, kuru viņš raksturo kā spēju „nepakļauties uzskatu diktātam, bet rīkoties no iekšējās atziņas, arī ja tas sagādā nepatikšanas”. Iedvesmojoša ir arī pāvesta liecība par viņa iekšējo brīvību. Viņš saka: „Es esmu tas, kas esmu. Es nemēģinu būt kāds cits. Es dodu to, ko varu dot, un ko nevaru sniegt, to cenšos arī nesniegt. Es nemēģinu no sevis iztaisīt ko tādu, kas es neesmu.” Lai arī Benedikts XVI tiek uzskatīts par pāvestu, kas visvairāk strādā, viņš pats citus aicina neiegrimt aktīvismā.”

Jautāts, vai ticība ir mainījusies, kopš kā virsgans ir atbildīgs par Kristus ganāmo pulku, Benedikts XVI saka: „Es neesmu mistiķis. Bet tas ir tiesa, ka man kā pāvestam ir vēl vairāk iemesla nodoties lūgšanām un pilnībā paļauties uz Dievu. Jo es taču redzu, ka gandrīz viss, kas man jādara, ir kas tāds, ko es pats nemaz nevaru. Jau tāpēc vien es, tā sakot, esmu spiests nodot sevi Kunga rokās un teikt Viņam: „Dari to Tu, ja Tu to vēlies!” Šādā nozīmē lūgšana un kontakts ar Dievu tagad ir vēl nepieciešamāks un arī vēl dabiskāks un pašsaprotamāks nekā pirms tam.”

Līdz šim grāmata „Pasaules gaisma” iznākusi vācu, poļu, itāļu un angļu valodā. Latviski tā tiek izdota 2000 eksemplāru metienā un to varēs iegādāties grāmatnīcās un katoļu draudzēs. Grāmatu „Pasaules gaisma” latviešu valodā ar „Baltic International Bank” finansiālu atbalstu un sadarbībā ar izdevniecību „Pētergailis” klajā laidusi izdevniecība „Vox Exxlesiae”.

Grāmatas autors Pēters Zēvalds (1954) vairākus gadus bijis žurnālu „Der Spiegel” un „Stern”, kā arī laikraksta „Süddeutsche Zeitung” galvenais redaktors. Šobrīd ir neatkarīgais žurnālists, daudzu grāmatu autors.

Ingrīda Puce

Tagi: 272-732.2(047.53)