Februāris ir Meteņu laiks, kas Latgalē saucas par AIZGAVEŅIEM. Upītē AIZGAVEŅU svinēšana ir sena tradīcija, arī šogad mēs aktīvi svinējām. Meteņi šogad bija 21.februārī, bet mēs svinējām 24.

Piektdien, 24.februārī Upītes bibliotēkai pienāca vēstule, kuru atsūtīja pats METENIS, kurā bija rakstīts, ka gaidījis, gaidījis mūs otrdien, bet tā kā nevarējis sagaidīt, tad gājis līdz skolai saukt bērnus iet priecāties kopā ar viņu. Bet skolā ieraudzījis, ka mēs plānojam iet piektdien svinēt AIZGAVEŅUS, nopriecājies, ka neesam aizmirsuši un devies atpakaļ uz Upītes parku. Bet tā kā nesamais bijis smags, tad ik pa brīdim savus ciema kukuļus atstājis- pie nolauzta koka, futbola vārtos, aiz viena no dziesmu kalniņa, uz lielā akmens. Vēstulē METENIS rakstīja, ka cer, ka pēdas nebūs sniegs aizputinājis, vai saulīte izkusinājusi, bet par laimi, viss bija kārtībā. Tad Upītes pamatskolas bērni un citi svinētāji atrada METEŅA pēdas, skrēja pa tām un atrada visvisādus Meteņa atstātos ciemakukuļus- pankūku bļodu, ābolu maisu, saldumu maisu, pīrāgu apaļu kā sauli, krāsu kastīti… un pēdas noveda līdz ugunskura vietai, kur ieraudzījām zīmīti, kurā bij rakstīts, ka cerot, ka gardumus meža zvēriņi neesot apēduši, un mēs esam visu atraduši. Kamēr gaidījis mūs, apstaigājis visu parku, aplūkojis vai kociņiem aukstā ziema nav apsaldējusi pumpurus, skatījies kā saulīte skaisti un silti spīd, nopriecājies, ka nu pavasaris būs klāt, tāpēc devies prom. Novēlēja mums jauki un līksmi izjautroties, izbaudīt pēdējās ziemas dienas un tad gaidīt pavasari.

            Upītē AIZGAVEŅU svinēšana jau ir sensena tradīcija. Kopā ar Irēnu un Antonu Slišānu ik gadu ir tikuši svinēti AIZGAVEŅI. Šogad tas arī neizpalika, jau visu februāri gatavojāmies Meteņu svinēšanai. Bibliotēkā skatāma izstāde „MES GEIDAM PAVASARI”, kur bērni izgatavojuši kartiņas fotorāmīšos (papīra), kur ir gan ticējumi, gan mīklas, gan tautasdziesmas par godu Aizgaveņiem, gan vienkārši skaistas, pavasarīgas kartiņas. Vēl skatāmas METEŅU cepures, kur bērni no dabas materiāliem izveidojuši skaistas cepures.

Iekūruši ugunskuru, izrunājām kas tad ir METENIS. Tad sākām lielu jautrību, bērni sadalījās komandās- zēni pret meitenēm- sniega pikas lidoja pa gaisu, bērnu smiekli pildīja visu Upītes parku. Paralēli šīm sniega kaujām tika zīmēti krāsainie zīmējumi sniegā- par prieku pavasarim, tika velti sniegadzīvnieki, kā arī bērni izveidoja Meteņa sievuJ Parks no krāsām ziedēja kā īstā pavasarī. Ugunskurs jau sāka sildīt, visi kopā izgājām saules rituāla dziesmiņu „Dedzi, dedzi saulīte, syldi, syldi zemīti”. Skrējām visi uz kalniņu, nu tad gan sākās lielie prieki, laidāmies lejā kā nu kurš, cits uz ragaviņām, cits uz kamaniņām, cits uz plastmasas pudelēm, cits uz padirseņiem, bet kāds cits tāpat- uz dupša. Braucot no kalniņa tika sauktas vēlēšanās, kurš skaļāk sauca, tam piepildīsies, skanēja teksti; „Lai man būtu visi desmitnieki mācībās”, „Lai man gari mati augtu”,„Lai man smuks brūtgāns būtu”, „Lai es nākamgad iemācītos spēlēt saksofonu” u.d.d.c Nejutām aukstumu, nedz slapjumu. Iztrakojušies gājām sildīties pie ugunskura- dzērām tēju, ēdām līdzpaņemtās pankūkas un Meteņa atstātos gardumus, pārrunājām Meteņu paražas un sarunājām nākamgad atkal visi vēl kuplākā pulkā iet svinēt AIZGAVEŅUS, un kas to zina, varbūt satiksim pašu METENIJ

Gribas pieminēt to, ka ar to nebeidzās mūsu Meteņu svinēšana, turpinājām skolā, lielajā zālē, kur dejojām daņčus un ēdām Meteņa pīrāgu.

Ziņu sagatavoja:
Mārīte Slišāne Upītes bibliotēkas vadītāja