Iztēlojoties pēršanās skatu pirms simtiem gadu, kad mežs vēl bija pilns ar cilvēkiem, jutos kā noburts! Tad gan visiem koku zariem vajadzēja būt nolīkušiem no sievām. Bet nu pērēju palicis maz, knapi divi desmiti, un viņu vidū daudzas večas, uz kurām nebija prieka skatīties. Tomēr visas pērās ar sparu, un vienā ritmā ar krītošajām ozolzaru slotām no viņu pleciem pacēlās smalki mēnessgaismas putekļi, kvēlodami gluži kā dzīva uguns. "Skaisti!" Pertels noelsās un ar acīm vai aprija kādu sievieti, kas uz brītiņu bija nolikusi slotu un ar lielu patiku staipījās, tādējādi vēl brangāk sasliedama savus varenos krūšu izciļņus. No igauņu valodas tulkojusi Zane balode. Vitolda Kucina zīmējumi.

 

Skatīt ierakstu elektroniskajā katalogā