Romānā kā skaidrā klasiskā gleznā zīmēta Dienvidigaunijas ainava, kas pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākumā ir ļoti nomācoša. Tikpat nomākti kā ainava ir pieaugušie cilvēki tukšās un pustukšās lauku mājas un kolhozos aizdzītie lopi. Tur nav prieka, atskaitot meitenītes, piecgadīgās stāstītājas sirdī, dzirdot diktora možo balsi no radio kastes, ko nomaļajās mājās atvedis tēvs, vai arī, lasot bērnu žurnālu, kas sola gaišu dzīvi Staļina dzimtenē. Šo laiku no neatkarīgās Igaunijas gala šķir gaismas gads, patiesībā tikai kādi divpadsmit gadi, tomēr mājinieku sarunās vai arī kaimiņu tikšanās reizēs bērns nesaklausa nekā tāda, kas liecinātu – brīvā Igaunija vispār ir eksistējusi. Mežos vēl mīt mežabrāļi, uz mājām neatvestās malkas kaudze noder par pastkasti, cilvēki runā pusvārdos, zemtekstos, kas vēlāk uzaudzinājuši vairākas paaudzes. Varbūt tāpēc mūsdienās plūst tik vareni vārdu plūdi, bez kādām slūžām un pārdomām – ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā. No angļu valodas tulkojusi Anna Velēda Žīgure. Agra Liepiņa zīmējumi. Baibas Lūsītes-Teikmanes datorgrafiskais noformējums.

 

Grāmatas aprakstu skat. elektroniskajā katalogā

Tagi: Lata Romāns