2012.gada 26.aprīlī

 

RCB bibliotēku nedēļas

draudzības pasākums -

ekskursija no Zvirbuļa uz Šampēteri

2011.gada 29.septembris

 

Tikšanās ar dzejnieci

Inesi Zanderi.

2011.gada jūlijs

 

Piedalīšanās

Rīgas Centrālās bibliotēkas

vasaras akcijā

"Ideju fabrika grāmatā".

2011.gada 11. februārī

 

Tikšanās ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Kasparu Znotiņu

2010.gada 11.oktobrī

 

Tikšanās ar dzejnieku Uldi Ausekli

2010.gada 28.janvārī

 

Tikšanās ar rakstnieci

Kristīni Ulbergu-Rubīnu

   

Bibliotēku nedēļas draudzības pasākums – ekskursija

„Kādas ielas stāsts – Ormaņu iela”

jeb no „Zvirbuļa” uz Šampēteri”. 

 

   2012.gada 26.aprīlī plkst. 15:30 RCB filiālbibliotēkas „Zvirbulis” bērnu literatūras nodaļas lasītāju grupa „Mūsu sētas bērni” devās iepazīties ar tuvāko kaimiņu bibliotēku – Šampētera filiālbibliotēku. Kopā salasījās 9 ceļotgribētāji - 7 zēni un 2 meitenes. Kārtības nodrošināšanai, līdzi nāk Bērnu literatūras nodaļas vecākā bibliotekāre Māra Bērziņa. Ekskursiju sāku ar novadpētniecības jautājumiem. Vai kāds zina uz kādas ielas ir bibliotēka un kā sauc mūsu parciņu? Visi draudzīgi pareizi atbildēja, ka bibliotēka ir Lapu ielā un tikpat draudzīgi nepareizi nosauca mūsu parciņu par Ļermontova parku. Patiesībā visos oficiālajos izdevumos mūsu parciņš skaitās „Jaunatnes dārzs”, taču, tā kā parka teritorijā nav neviena uzraksta ar šo nosaukumu, tad tauta parka apzīmēšanai lieto autobusa-trolejbusa pieturas nosaukumu „Ļermontova iela”. Izgājuši no parka, nonākam Lapu un Ormaņu ielas stūrī, šeit ir Ormaņu ielas sākums. Ormaņu iela ir viena no vecākajām Āgenskalna ielām, tā parādās Rīgas kartē 1867.gadā ar Fūrmaņu ielas nosaukumu. Fūrmaņi ir vāciskots vezumnieku nosaukums, Tie apgādāja Rīgas garnizona vasaras nometnes Māras dīķa apkārtnē ar pārtiku un citām precēm. Fūrmaņi bijuši visai kolorīti ļaudis, ne velti tautā iegājuši izteicieni „lamājas kā fūrmanis” un „dzer kā fūrmanis”. 1921.gadā ielu pārdēvē no prastajiem fūrmaņiem (vezumniekiem) uz smalkākiem ormaņiem (važoņiem). No tās pašas vācu valodas par ormani apzīmē personu, kas nodarbojas ar cilvēku un mantu pārvadāšanu zirgu pajūgos.  Jautri čalodami un šķērsielas skaitīdami drīz vien esam jau ielas galā. Prasu bērniem cik, viņuprāt, iela ir gara. 2-3 kilometri, skan pārliecinātas atbildes. Bet nekā, Ormaņu iela ir vien 725 metrus gara. Pārgājuši pāri 2. tramvaja sliedēm pa Mazo Nometņu ielu nonākam līdz Rīgas – Jūrmalas dzelzceļa līnijai un, uzmanīgi pārejot tai pāri, esam pametuši Āgenskalnu un nonākuši Šampēterī. Mazā Nometņu iela draiski pārkāpusi visas robežas aizved mūs līdz Lielirbes ielai. Aktīva transporta plūsma no un uz Kalnciema tiltu padara mani drusku nervozu, bet laipni šoferīši nobremzē pie gājēju pārejas un mēs laimīgi tiekam pāri. Gribēju bērniem parādīt lielo ziloni viesnīcas „Elefant” vestibilā, bet visi logi bija aizklāti ar tīkliem un ziloni neredzējām. Tas nekas, Šampētera bibliotēku var jau redzēt un tad jau laimīgi esam galā. No garā ceļa un saules esam sakarsuši un izslāpuši. Esam pateicīgi, ka bibliotēkā ir vēss un tiekam uzcienāti ar minerālūdeni. Mūs sagaida pati bibliotēkas vadītāja Regīna Veberste un laipni izvadā un pastāsta par bibliotēku. Tas nav nekāds mazais „Zvirbulītis”, bibliotēkai ir 2 stāvi un tikko rit pēdējie telpu iekārtošanas darbi pēc rekonstrukcijas. Viss otrais stāvs ir atdots bērnu literatūras nodaļai. Plašums un jaunās mēbeles bērniem ļoti patīk. Ar sajūsmu visi sakrīt mīksto mēbeļu stūrītī. Nu ir laiks uzkost un atpūsties. Es izvelku pīrādziņus, Regīna prezentē vēl vienu minerālūdeni – apetīte visiem laba. Kamēr kājas atpūšas galvai drusku jāpastrādā. Esmu sagatavojusi jautājumus par visu, ko šurp ceļā redzējām un uzzinājām. Bērniem atmiņa laba, katrs nopelna vēl pāris konfektes. Viena meitene konfekti aiz vaiga aizbāzusi, atlaižas pret atzveltni un saka „šis pasākums ir vienkārši ideāls, esmu ļoti apmierināta, ka piedalījos”. Bet tas vēl nav viss. Regīna noorganizē divas atrakcijas. Bērni sadalās 2 komandās. Vispirms sacenšas, kura komanda ātrāk veiks trasi pārvietojoties tikai pa pēdām, kuras izgrieztas no avīzēm, tās veikli pārceļot no aizmugures uz priekšu. Pēc tam jāsaliek noziedznieka fotorobots no sagraizītiem gabaliņiem, sekojot dotajām norādēm. Jautrība sit augstu vilni, bet laiks doties atpakaļ. Mājupceļš ved pa to pašu maršrutu un pēc pusstundas 17:40 esam pie „Zvirbuļa”. Visi saka, ka Šampētera bibliotēka ļoti patika, bet ir pārāk tālu un arī parka tur nav. Tā jau saka - ciemos labi, bet mājās vēl labāk.

 

RCB filiālbibliotēkas „Zvirbulis” vadītāja Daina Slicāne.

 

        

                               Lidojošie burti.

 

   2011.gada 29.septembrī RCB filiālbibliotēkā „Zvirbulis” satikās dzejniece un rakstniece Inese Zandere ar Rīgas Friča Brīvzemnieka pamatskolas 2.klases skolēniem. Kad kopā ar mani bērni atsvaidzināja atmiņā kādas grāmatas rakstniece sarakstījusi un veiksmīgi atminēja mīklupantu „Ģimene”:    manai mammai nava kurpju

skrien ar plikām kājām

aizlidojām atlidojām

naudu nesakrājām

tētim nava kabatiņas

kur likt naudas zutni

toties visiem mums ir spārni

jo mēs esam … (miniet paši)

Tad nu devām vārdu rakstniecei un uzreiz uzdevām pirmo jautājumu - grāmatā „Ko teica Gaiļa kungs” ir dzīvnieku valodas vārdnīca, kā jūs zinājāt kā dzīvnieki runā citās valstīs? Kāpēc pīle saka

                          Latvijā PĒK PĒK

                          Ukrainā TAK TAK

                          Krievijā KRJA KRJA

                          Lietuvā TU TU

                          Itālijā KVA KVA?

I.Zandere – Ideja par šādu vārdnīcu man radās Čehijā. Bija tikšanās ar čehu bērniem un es viņiem teicu, ka Latvijā cūka saka RUK RUK un pajautāju, kā cūka saka Čehijā, izrādās HRO HRO. Bērniem tas likās tik interesanti, ka nācās salīdzināt visus zināmos dzīvniekus. Pēc tam, kad radās ideja ievietot šādu vārdnīcu grāmatā lūdzu palīdzību psiholoģijas doktorei Dacei Markui, kura veica pētījumus par dažādu valodu fonētikas īpatnībām. Jo ne jau tas dzīvnieks katrā valstī runā savādāk, bet cilvēki savādāk uztver dzīvnieku izdotās skaņas.

Nākošais jautājums – kāpēc Jūsu dzejoļos netiek ievēroti pareizrakstības noteikumi?

Kāpēc nav ne punktu, ne komatu ne lielo burtu.

I.Zandere – jā es tā daru. Tāpēc, ka punkti un komati neļauj raiti plūst uz priekšu dzejoļa ritmam. Ja kāds lasa dzejoli un redz punktu, tad skaidrs, ka doma ir nobeigta un jātaisa pauze, bet es negribu taisīt pauzes dzejoļa vidū, tāpēc nav nekādu punktu un komatu. Piemēram, manus dzejoļus daudzi nemāk skaļi lasīt, vienīgai kuram labi izdodas ir Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš. Viņš ļoti labi mani saprot.

Jautājums – un kāpēc citreiz dzejolī nav arī atskaņas?

I.Zandere – tāpēc, ka dzejolī galvenais ir doma un ritms nevis atskaņas. Ja interesanta doma tiek izpausta labā ritmā, tad atskaņas nav obligātas.

Jautājums – ko Jūs tagad rakstāt?

I.Zandere – tagad es rakstu libretu operai un vēl es strādāju par redaktori izdevniecībā „liels un mazs”. Redaktors ir tāds cilvēks, kas palīdz rakstniekiem izdot grāmatas. Lai no rakstnieka personīgā manuskripta datora diskā vai ar roku rakstītā kladē iznāktu skaista tipogrāfijā drukāta ilustrēta grāmata. Piemēram, tagad tikko iznākusī grāmata ir no somu valodas tulkotā Sinikas Nopolas un Tīnas Nopolas „Salmenīte un Čībiņa. Dzīve un darbi 1-2”. Rakstnieces ir divas māsas, kuras arī grāmatā apraksta divu māsu piedzīvojumus un nedarbus. Vecākā māsiņa Salmenīte ir diezgan rātns bērns, toties Čībiņa – īsta negantniece un visu delverību izraisītāja. Kopumā rakstnieces ir sarakstījušas 12 grāmatas par māsu piedzīvojumiem un izpelnījušās ļoti lielu somu bērnu mīlestību un atzinību.

   Tad Inese Zandere nolasīja savus jaunākos dzejoļus un lika visiem klātesošajiem sadalīties pa grupām un atcerēties savu dzejoļa rindiņu un tad piedalīties dzejoļa atskaņošanā. Iznāca ļoti jautri. Rakstnieces asistente Zane bija sagatavojusi jautājumus par dabas aizsardzību un par atbildēm dalīja interesantas uzlīmītes. Piemēram, kā samazināt dabas piesārņojumu?

Atbilžu varianti a) šķirot atkritumus, b) mazāk iepirkties, c) nelietot plastmasas maisiņus. Izrādās pareizā atbilde ir b), jo mazāk pirksi, jo mazāk izmetīsi. Tādai ir jābūt mūsdienu izpratnei dzīvot zaļi!

                                              RCB filiālbibliotēkas „Zvirbulis” vadītāja Daina Slicāne.

                 

 

Kā Zvirbulis kokus skaitīja.

                       (Ideju fabrika grāmatā – 2011.g.jūlijs)

Liepu saldā ziedēšana,

Saule, bišu sanēšana,

Un no kāda pļauta vāla

Siena smarža viegla, tāla.

                        (Kārlis Skalbe)

   Jūlijs – siltākais nē – karstākais mēnesis gadā. Saulē ap 35° ēnā 30°. Dieva dāvana, ka mūsu bibliotēka atrodas ēnainā parkā. Laba pulcēšanās vieta bērniem. Un, kad draugi satikti, tad tik var bizot iekšā un ārā. Labi, ka durvis vasarā ir līdz galam vaļā un nav jānopūlas ar to virināšanu. Pie datora jau tikai vienu stundu dabū paspēlēt, pēc tam jādomā citas izklaides. Tā nu mēs RCB filiālbibliotēkā „Zvirbulis” izdomājām bērniem nodarbi, kas ļauj gan pa parku skraidīt, gan iekšā pastrādāt. Veidojam Jaunatnes parka koku karti:

1) jāskaita cik un kādi koki parkā aug,

2) jāiezīmē to atrašanās vietas parka plānā

3) jāuzraksta īss apraksts par katru koku.

Protams, par katru no posmiem krājas zīmodziņš dalībnieka kartē „Ideju fabrika grāmatā”, lai saņemtu lielo balvu.

   Domāts darīts. Katram gribētājam tiek izsniegta papīra lapa, pildspalva un koku sugas noteikšanai grāmata - Aija Zviedre „Koki un krūmi Latvijas mežos un ārēs” Rīga, 2002. Ātri vien noskaidrojās, ka vienatnē kokus skaitīt ir garlaicīgi un tiek nodibinātas 6 darba grupas ar 2-3 dalībniekiem.

   Kad sāka iesniegt darba lapas ar skaitīšanas rezultātiem, sapratām, ka darbiņš izrādījies pagrūts – katrā lapā bija uzrādīts cits koku skaits no 85 līdz 131. Arī koku sugu noteikšanā nebija vienprātības. Humors iznāca ar lielo meiteņu darba lapu. Lasām, ka parkā aug kaut kāds eksotisks koks „Āra”, prasām, vai tiešām tāds koks ir? Meitenes gandrīz apvainojas, bet, protams, grāmatā ir! Skatos grāmatā un smejos, tur rakstīts „Āra jeb kārpainais bērzs”. Tā visvienkāršākais āra bērzs kļuva par noslēpumaini smalko „Āru”. Mūsu mazais - 1,29 h „Jaunatnes parks” izrādījās cietais riekstiņš. Lai iecerētajā parka plānā koki tiktu iezīmēti daudzmaz precīzi, tika organizēta zinātniska ekspedīcija ar bērnu, bibliotēkas vadītājas un bērnu nodaļas bibliotekāres piedalīšanos. Ziniet, tas nebija viegli - koku daudz, biezi saauguši un neesam jau nekādi kartogrāfi shēma iznāca visai aptuvena. Tad nu skaitījām, skaitījām un saskaitījām 138 kokus:

   Pa vienai aug – bumbiere, parastā egle, asā egle un rietumu tūja.

   Tikai pa 2 ir – parastie oši un Eiropas lapegles jeb skujmetes

   Āra jeb kārpainie bērzi – 3 koki.

   Parastie zirgkastaņi – jau 4 koki

   Parastie ozoli – veseli 5 koki

   Mūsu mīlulītes Baltās robīnjijas jeb baltās akācijas –5 koki.

   Vienīgās iezemietes dabīgi augošās Parastās priedes – 11 koki

   Nezinām kādu šķirņu Liepas – 46 koki

   Un visbiezāk augošās Parastās kļavas – 57 koki.

Grāmatā „Rīgas sabiedriskie apstādījumi: īsa vēsture, koki, krūmi un ziemcietes.- Rīga : Zinātne, 1988.” Rakstīts, ka Jaunatnes parkā augošā asā egle ir viena no lielākajām Rīgā (d 45, h 18). Vēl ir pieminēti pelēkie riekstkoki, smaržīgās papeles un melnā priede, kurus mēs neatradām. Liepām ir minētas 3 šķirnes Holandes, platlapu un Krimas, bet tagad milzīgie, neapgrieztie koki izskatās gluži vienādi. Labi, ka baltās robīnjijas „Semperflorens” jeb akācijas ir izdzīvojušas un priecē mūs ar skaisto ziedēšanu katru gadu.

   Un tagad uzminiet, kas tas ir?

1)„Balta zoss, zaļi spārni”. Un. „Liels garš tēviņš šķērsu šūtiem svārkiem”.

2)„Vīriņam ataugā mūžu svārki mugurā”. Un. „Zaļa cūciņa, sarkani sivēntiņi”.

3)„Lielais Dievs birzē, zaļa cepure galvā”. Un. „Ar galvu debesīs, ar kājām pakalnē”.

Protams, atminējāt tie jau mūsu mīļie koki – bērzs, egle un ozols.

 

                                                                                    Daina Slicāne

                                                                      RCB filiālbibliotēkas „Zvirbulis” vadītāja

Kaspars Znotiņš: Aktierim nav jātēlo.

 

   2011.gada 11.februārī filiālbibliotēkā „Zvirbulis” bērniem tika rīkots „Bērnu žūrijas” noslēguma pasākums. Sakarā ar to, ka mūsu bibliotēkā visaktīvākajā 3.-4.klašu grupā uzvarēja Žaka Frīsa grāmata „Skolotājs Jāps var visu”, uzaicinājām aktieri Kasparu Znotiņu, kurš atveido skolotāju Jāpu uz Jaunā Rīgas teātra skatuves, uz tikšanos ar „Bērnu žūrijas” ekspertiem.

   Brīvākai atmosfērai, salikām krēslus aplī, lai ir kā pie skolotāja Jāpa - visi vienlīdzīgi. Arī aktieris starp bērniem apsēdās, kā viens no savējiem un pirmais uzdeva bērniem jautājumu – Ko dara aktieris? Bērni korī atbild, ka tēlo. Atbilde nepareiza! Priecīgi paziņoja Kaspars Znotiņš. Aktierim nav jātēlo. Viņam ir jāiedzīvojas sava varoņa tēlā un jābūt patiesam, jābūt īstam. Tas bija pirmais, ko viņam iemācīja aktieru studiju 1.kursā – nekādas tēlošanas, tikai īstas jūtas. Lūdza, lai kāds no bērniem pamēģina viņu attēlot, kā sēž, kā žestikulē. Tas taču viegli! Bērni cits pēc cita sāk attēlot, bet iznāk ļoti pārspīlēti. Nolemjam, ka tāda karikatūra vien iznāk. Jā, tēlošana nav nekāda aktiermāksla. Nu, kad visi ir iesiluši, tiek uzdoti jautājumi arī pašam aktierim.

Vai jūs gribētu būt tāds kā skolotājs Jāps?

   Nē, es gribu būt es pats. Tāds skolotājs kāds aprakstīts grāmatā, ir visu bērnu sapnis par ideālu skolotāju. Bet dzīvē neviens nav ideāls un nav arī jābūt. Pats grāmatas autors arī nav tāds, kaut gan ir bijis skolotājs un aprakstījis atgadījumus, kādi bijuši viņa darbā. Tikai grāmatā viss ir daudz jaukāks.

Vai jūs atceraties no galvas visu skolnieku vārdus?

   Jā, tos kas ir iedzīvināti izrādē. Diemžēl izrādē nevarējām iekļaut visus grāmatas stāstus, tādēļ daži stāsti ir apvienoti, citi nav iekļauti un arī vairāki skolnieki ir apvienoti vienā tēlā. Piemēram, stāsts par slepeno čurātāju nav iekļauts. Bet stāsts par skolotāju peldbiksēs ir. Ko jūs smejaties? Kad es vasarā pa jūrmalu peldbiksēs staigāju, neviens nesmejas, bet. Kad izrādē iznāku peldbiksēs, visiem lielie smiekli. Ar to arī izrāde beidzās - Jāps peldbiksēs ar visiem skolniekiem salec …kur? Kā jūs izdomātu uz skatuves atainot peldbaseinu? Pār krēsliem pārvilkts zils audums? Derēs. Bļoda ar ūdeni vai vanna arī. Patiesībā bija vanna. Kā mēs tur visi salīdām? Bērnus taču spēlēja rotaļlietas un citas mantas, kuras ienesa un aiznesa viena aktrise.

Kurš stāsts Jums vislabāk patika?

   Man jau vislabāk patīk tie skumjie gabali, kas visvairāk aizkustina. Kad Elenai nomira vectēvs, visiem bija viņa jāmierina un katrs atcerējās, kas viņam ir nomiris, kāds radinieks vai dzīvnieciņš. Vēl man patīk stāsts par vistu.

Vai izrādē bija īsta vista?

   Nē izrādē vistu, tāpat kā bērnus, atainoja kāds priekšmets.

Kaspars palūdz čaukstīgu plastmasas maisiņu un nodemonstrē, kā top pilnīgi nevaldāma vista, kas klukstēdama skraida apkārt un izdēj olu. Uzminiet, kas izrādē tēloja olu? – citrons!

Vai Jums ir kāds mājdzīvnieks?

   Jā man ir vācu aitu suns. Bet viņš jau ir vecs – 14 gadi.

Vai Jūs gribētu būt skolotājs?

   Nē, nekad neesmu gribējis. Tomēr tikko man bija izdevība to izmēģināt. Biju savā dzimtajā Kandavas vidusskolā un 12. klasei stāstīju par aktiera profesiju. Stāvēju klases priekšā visu stundu kā īsts skolotājs.

Ko Jūs tagad pats mācaties?

            Nesen iemācījos boksēties, tagad apgūstu jogu. Vienmēr mācos to, kas nepieciešams jaunai lomai.

Kāds ir Jūsu vaļasprieks?

            Patīk ceļot. Esmu apceļojis visu Eiropu, izņemot Albāniju un Bulgāriju. Tagad interesējos par tālākām zemēm. Pagājušo gadu biju ar ģimeni Jaunzēlandē. Bet visjaukāk ir apceļot Latviju ar ģimeni. Vasarā bijām izstaigājuši Ķemeru purvu, ziniet, pa tām koka laipām. Tagad ziemā izbraucām cauri ar slēpēm. Ļoti skaisti.

Vai Jums patīk slēpot?

            Tikai pa līdzenumiem. No kalniem laisties ir diezgan bīstami. Es savā profesijā nevaru atļauties nekādas traumas. Mēs ar bērniem vairāk mīlam slidot. Slidojam, kad vien ir laiks.

Ko darāt brīvajā laikā?

            Man nav brīva laika. Katru vakaru teātrī izrāde, no rītiem mēģinājumi.

Vai tad teātrī nav brīvdienu?

            Ir – pirmdiena. Pirmdiena ir aktieru brīvdiena.

Vai Jums ir bērni?

            Jā man ir 3 bērni – Emīls, Rūta un Krišs. Vecākajam bērnam jau 17 gadi.

Cik tad Jums ir gadu?

            35. (Bērni izbrīnīti noelšas) Ko vai daudz? Esmu vecs? Nē? Tad labi. 

Kad tad Jūs tiekaties ar saviem bērniem, ja katru vakaru ir izrāde?

            Pa dienas vidu. Man ir brīvs laiks pirms izrādes. Šo laiku veltu viņiem. Atvedu bērnus no skolas un palīdzu viņiem mācīties? Vai jums patīk, ka vecāki palīdz mācībās? Nē? Kā kuram? Bet, ja paslavē, ka labi sanāk. Tad patīk, protams.

Vai Jūs skolā labi mācījāties?

   Jā, biju labs skolnieks.

Vai bērnībā bija arī kādi nedarbi pastrādāti?

   Vispār jau biju diezgan bailīgs un nekādus „varoņdarbus” netaisīju. Bija gan gadījums, kad noskatījies kinoteātrī filmu par Fantomasu, uzzīmēju uz pilsētas izpildkomitejas sienas ar krītu miroņgalvu.

Vai tad nekad nekāvāties?

   Kā nu ne, kāvos gan. Visbiežāk ar savu labāko draugu. Emociju karstumā taču savu taisnību visvieglāk pierādīt ar dūru palīdzību. Redziet deguns tāds šķībs, to man draugs salauza. Asinis tecēja aumaļām. Pēc tam draugs 3 dienas no mājas ārā nenāca, domāju, ka viņš mani ienīst, bet izrādījās, ka mocījās mājās ar vainas apziņu, ka tik lielu skādi man nodarījis. Tagad cenšos savas emocijas savaldīt. Arī, ja bērni kaut ko sastrādājuši, uzreiz nesāku uz viņiem kliegt, pasaku, ka runāsim rīt. Nākošā dienā jau emocijas noplakušas un var mierīgi izrunāties.

Kas Jums bērnībā visvairāk nepatika?

   Mūzikas skola. (O! Savējais! Rīgas Doma kora skolas bērni priecīgi sačukstas) Bet pats biju vainīgs. Sadusmojos, ka uz pamatskolu atnākusī skolotāja daudzus klasesbiedrus uzaicināja, bet mani izbrāķēja. Aizgāju uz mūzikas skolu pats un pieteicos. Pēc tam gan nožēloju, bet tēvs neļāva aiziet, teica, ja pieteicies, tad mācies vien. Mācījos akordeonu un dziedāju korī. Nekāds mūziķis no manis neiznāca, bet notis pazīstu un meldiņu noturēt varu.

Kāda ir Jūsu mīļākā dziesma?

   No tām, ko pats varu dziedāt - „Dzied circenītis aizkrāsnē”.

Kaspars sāk dziedāt un pa vienam vien pievienojas arī visi bērni, skolotāja un bibliotekāres. Labi sanāca.

Un tautasdziesma?

   „Jūriņ prasa smalku tīklu” Tikai ne tāda gaudulīga, kā te Vidzemē dzied, bet tāda jestra, kā dzied Kurzemē.

Kaspars atkal sāk dziedāt un visi rauj līdz.

Kāds ir Jūsu mīļākais ēdiens?

   Plovs. Un jūsējie?

Tiek nosaukti kartupeļi, kotletes, pat ķirbju zupa. Un kas negaršo? Gandrīz visiem – skābeņu zupa.

   Jautājumiem pa vidu Kaspars parādīja pāris rotaļas, kas tiek izmantotas aktieru atmiņas un reakcijas trenēšanai. Gāja kā pa celmiem un līdz ar to arī ļoti jautri. Bērni lipa Kasparam apkārt kā mušpapīrs. Pusotra stunda ar mums viņam pagāja nemanot. Kad nu attapās, ka jāskrien prom, visi 20 bērni sametās virsū pēc autogrāfiem.

   Bija ļoti jautri un interesanti ar aktieri, kuram nav jātēlo.

   Arī viņam esot jautri un interesanti ar bērniem, kuri lasa grāmatas.

 

                                    RCB filiālbibliotēkas „Zvirbulis” vadītāja Daina Slicāne.

 

 

Dzejnieks Uldis Auseklis

ciemojas filiālbibliotēkā „Zvirbulis”.

 

   11.oktobrī, saulainā rudens dienā, filiālbibliotēkā „Zvirbulis” ciemojās dzejnieks Uldis Auseklis. Uz tikšanos bija atnākuši Friča Brīvzemnieka pamatskolas 3.b. klases skolēni, kuri savlaicīgi gatavojušies un mācījušies dzejnieka dzejoļus nu varēja tos deklamēt paša autora priekšā. Uldis Auseklis ļoti atzinīgi novērtēja bērnu sniegumu, pat atbalstīja - pačukstot priekšā kādu vārdiņu, kas uztraukumā kaut kur aizķēries. Pēc tam dzejnieks pats, demonstrējot fenomenālu atmiņu, runāja savus dzejoļus no galvas. Teica, ka tā viņš trenējot atmiņu, kas viņa vecumā, pie 70, esot ļoti svarīgi.

   Dzejnieks atbildēja arī uz bērnu jautājumiem:

Sakiet, lūdzu, kur jūs dzīvojat, vai arī Pārdaugavā?

-         Jā esmu Pārdaugavas iedzīvotājs, dzīvoju Iļģuciemā jau ilgus gadus, kopš uzcēla Pļaviņu HES. Kādreiz dzīvoju pie Daugavas trīsstāvu koka mājā, apakšā bija skola, trešajā stāvā dzīvokļi. Māju nojauca, jo viņa bija applūdināmajā zonā, tad arī piešķīra dzīvokli Iļģuciemā.

Kad Jūs sākāt rakstīt dzejoļus, vai bērnībā?

-         Ko uzskata par bērnību? Cik jums gadu? 10. Nē desmit gadu vecumā neko nedzejoju. Pirmo dzejoli uzrakstīju, kad man bija 15 gadi. Skolā notika daiļrades konkurss, kuram speciāli sarakstīju pāris dzejoļus. Kā par brīnumu dabūju pirmo vietu un manu dzejoli nopublicēja rajona avīzē. Tā nu maisam gals bija vaļā, panākumu iedvesmots, sāku rakstīt.

Kāds ir jūsu darbs? Visu laiku dzejoļus rakstīt?

-         Dzejoļus rakstīt ir ļoti atbildīgs darbs, tos es pierakstu visur, kur vien viņi ienāk prātā. Bet vispār esmu grāmatu izdevējs. Esmu dibinājis grāmatu apgādu ”Garā pupa”. Tur esmu izdevis arī savas jaunākās grāmatas „Ja nebūtu Ziemassvētku es tos izdomātu” un „Runcis Francis jeb pasaule sēd uz velosipēda”.

Ko jūs variet pateikt par zvirbuli, vai zvirbulis ir gudrāks par vārnu?

-         Kāpēc tāds jautājums? Vai bibliotēkas nosaukuma dēļ? Man zvirbuļi ļoti patīk. Es bieži eju barot putnus, sevišķi ziemā. Zvirbuļi ir tik enerģiski, dzīvespriecīgi un atklāti nekaunīgi – vienmēr nocels balodim no degungala lielāko kumosu. Arī vārnas ir zaglīgas, bet viņas nesaprot kad ēdiens tiek dots tieši viņām, viņas reaģē tikai tad, kad redz ēdam citus un pielavās lēnām no mugurpuses. Bet visgudrākais putns, protams, ir krauklis tikai viņu pilsētā nevar satikt.

Jums ir daudz dzejoļu par runci Franci, kur viņš dzīvo? 

-         Runcis Francis tagad dzīvo Vidzemē netālu no Gaiziņkalna. Viņam ar saimnieci ir neliela priežu baļķu mājiņa ar verandu uzkalnā, turpat mežs, lejā pļavas vienos ziedos vasarā un vienos zilos sniegos ziemā, tālumā ezers, kur pēkšķina pīles un plunkšķinās asari. Tagad runcim ir savs velosipēds, ar kuru viņš apbraukā skaistākās Latvijas vietas un apciemo savu draudzeni Munci, kura joprojām dzīvo Ķīpsalā. Par viņa piedzīvojumiem varat izlasīt jaunajā dzejoļu krājumā „Runcis Francis jeb pasaule sēd uz velosipēda”.

Sakiet, vai kaķiem ir telepātija? Mans kaķis mājās ir ļoti gudrs, viņš mierīgi guļ man blakām, bet tiklīdz es iedomājos, ka gribētos viņu saņurcīt viņš jau aizskrien prom.

Jā kaķi ir ļoti gudri un neatkarīgi dzīvnieki. Mans Rīgas kaķis vienmēr zina kurā dienā es atbraukšu no laukiem un sēž uz palodzes un gaida. Tomēr kaķiem nepatīk uzbāzīga mīlestība, viņi ļauj sevi paglāstīt tikai tad, kad pašiem patīk. 

 

Jāsaka, ka uz manu jautājumu, vai tiešām runcis Francis ir reāls kaķis, dzejnieks skumji atbild, ka īstais runcis Francis ir viņa bērnības kaķītis, kurš sen jau labākos medību laukos. Pēc tam viņam ir bijušas tikai kaķenītes. Tāpēc runcis Francis ir patstāvīgs literārs tēls, kurš dzīvo tikai dzejoļos un līdz ar to ir pilnīgi brīvs doties kur pašam tīk.

          šogad runcis Francis uz Parīzi nebrauc

citas vēlmes viņam nāsīs kut

šogad ar divriteni un karti somā

          brauc tepat pa ceļiem kas putekļos put

 

          brauc tepat pa takām kur mežmalu ēnā

          stirnēns pieliecies pie avota dzer

          brauc gar ezeriem kur kūleņo zivis

          gadās dažas ar veiklu ķepu ķer

 

          brauc pa rītiem agriem kad dzirkstī viss rassā

          brauc pa vakariem vēliem kad odi dzeļ

          naktīs iekrīt smaržīgā siena vālā

          migla pāri mīkstus miegus veļ

 

          brauc viņš krustu šķērsu pa ceļiem un stigām

          un kilometru tūkstoši nobraukti jau

          mince Munce tik saņem ziņu īsu:

          nekā skaistāka par Latviju nav

Ar vislabākajiem novēlējumiem dzejnieks atvadās no bērniem un bibliotēkas atstājot dāvanā divas jaunās grāmatas un jauku ierakstu viesu grāmatā: „Pārdaugava ir skaista vienmēr, bet sevišķi rudeņos, kad lapas izmazgā dvēseles, kad zīles krīt tieši kabatās, kad kaķis gozējas varbūt pēdējā siltajā saulītē un Pārdaugava ir skaista ar maziem namiņiem, kuriem ir sava aura, sava nepasakāma pilnība, tāds namiņš ir arī šis bibliotēkas namiņš, tik rūpīgi paslēpies no lieliem trokšņiem, no kura katra ziņkārīgā, ka prieks. Runcis Francis teiktu – tieši tāds pats kā man. Un te ir mīļa dzīvība, nāk labi bērni, brīnišķīgas bibliotekāres. No sirds pateicos, ka uzaicinājāt mani te brīdi pabūt. Paldies!”

Paldies arī dzejniekam, kurš varbūt nav atraktīvs bērnu izklaidētājs, toties ir dziļi inteliģents, brīnišķīgs cilvēks un dzejnieks.

 

Bibliotēkas vadītāja Daina Slicāne

 

Par spīti putenim

 

Tikšanās ar jauno rakstnieci Kristīni Ulbergu-Rubīnu 28. janvārī RCB filiālbibliotēkā „Zvirbulis”

   

   Ārā sniegputenis, bet bibliotēkā ir gaišs un silti, Bērnu literatūras nodaļā trinas skolu nobastojušie pastāvīgie bibliotēkas lietotāji, ienāk skolotājas godīgi atvestie Friča Brīvzemnieka pamatskolas 8. klases skolēni. Pasākuma „mērķauditorija” saspringti nopēta viens otru un nervozi sačukstas. Mūsu klienti palaiž skaļu zviedzienu, skolotājas uzraudzībā esošie ciemiņi drūmi klusē. 

  Rakstniece, ieputināta satiksmes autobusā Ventspils - Rīga, jau stundu kā kavējas. Bērnu literatūras nodaļas vecākā bibliotekāre Māra sanervozējusies nolasa man morāli, ka ziemā nekādi pasākumi nav jātaisa, jo ir nekomfortabli laika apstākļi, un mēģina sazvanīt rakstnieci. Es aizpildu pauzi – paņēmusi no izstādes visas trīs rakstnieces grāmatas „Es grāmatas nelasu”, „Es grāmatas nelasu 2” un „Virtuālais eņģelis” un stāstu, par ko tās ir. Arī Māra iesaistās sarunā, izsakot savas domas par galveno varoni Kristapu un to, ka tas ir reāls zēns, kurš mācījies viņu skolā. 

Un tad jau ir ieradusies rakstniece – tievs meitēns moderni sadriskātos džinsos, īsā kurtkā, bez cepures, ietinusies garā šallē. Hipija izskats un vienkāršā, draudzīgā izturēšanās, liekas, jauniešiem patīk, un garlaikotais sasprindzinājums iet mazumā. Kad rakstniece prasa, vai jaunieši grāmatas lasa, vairākums bez kautrēšanās saka, ka nē. Viņas pirmo grāmatu bija izlasījuši divi un tikai pateicoties „Bērnu žūrijai”. Nu jā, viņa stāsta, ka tāpēc jau to pirmo grāmatu uzrakstīja – savam audžudēlam, kurš arī grāmatas nelasa, cerēja, ka par sevi varbūt izlasīs. Protams, ka ir daži izpušķojumi, lai būtu interesantāk lasīt, bet visi notikumi ir no dzīves. Kristaps grāmatu izlasīja un pēc pirmā šoka, ka ir visai pasaulei uz delnas, sāka aktīvi interesēties par sava dzīvesstāsta izplatību. Iedomājieties - garš, gotiska stila jaunietis ar sejas pīrsingiem apstaigā grāmatnīcas un izjautā pārdevējas, cik grāmatas nopirktas un uz atbildi, ka tā nav viņa darīšana, sašutis norāda, ka „… vai tad jūs neredzat? Esmu šīs grāmatas galvenais varonis!”

Un, kamēr Kristīne stāsta par Kristapu kā reālu puisi, kuram sāp vecāku šķiršanās un tēva vienaldzība, nevis grāmatu varoni, skatos, ka jaunieši klausās ar patiesu interesi un ir mirklis savstarpējas sapratnes un mirdzums acīs. Jo tā ir viņu tēma – „neviens mani nesaprot” un „es nevienam neesmu vajadzīgs”. Traģēdija ir tā, ka daudziem bērniem tā patiešām ir. 

Rakstniece stāsta, ka grāmatas „Virtuālais eņģelis” prototipi ir viņas draudzenes ģimene. Meiteni no 13 gadu vecuma izvaro patēvs, bet māte viņai netic, jo vīrieša „mīlestība” viņai ir svarīgāka par meitu, kura tikai traucē. Bija tiesa, vīrieti attaisnoja un māte joprojām dzīvo ar viņu kopā, meiteni ielika trako namā ar diagnozi šizofrēnija. Tās ir reālas dzīves. Grāmatas ir tikai spoguļi.

Paldies Kristīnei Ulbergai-Rubīnai, ka viņai nav vienalga, ka viņai ir spēks un talants par to rakstīt. Paldies, ka brauca sniegputenī no Ventspils uz Rīgu, lai parunātu ar jauniešiem, lai pateiktu viņiem, ka visiem nav vienalga, ka vajag būt stipriem un līdzjūtīgiem, ka vajag lasīt. Viņa ieteica jauniešiem grāmatas, kuras pašu dziļi aizkustināja: Dž.D.Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā” un Larni Marti „Ceturtais skriemelis”.

 

Daina Slicāne

RCB filiālbibliotēkas „Zvirbulis” vadītāja.

 

 

Adrese

Lapu iela 24, Rīga, LV-1002

Kontaktinformācija

Tālr.: 67611935 (Bibliotēkā)
E-pasts: zvirbulis@rcb.lv

Kultūras karte

Darbalaiks

  • P:10:00-19:00
  • O:10:00-19:00
  • T:10:00-19:00
  • C:10:00-19:00
  • P:10:00-19:00
  • S:10:00-17:00
  • Sv:-
Mēneša pēdējā trešdiena - Spodrības diena (bibliotēka lasītājus neapkalpo)