Sofija van der Stapa (Sophie van der Stap, 1983, Amsterdama) ir iecerējusi studēt politoloģiju, bet universitātes auditoriju viņai negaidīti nākas nomainīt pret sterilu slimnīcas palātu. Sportiskajai un dzīvespriecīgajai Sofijai tiek diagnosticēts vēzis. Dzīve sagriežas kā karuselī, un viņa ir spiesta sev atklāt līdz šim nezināmo balto halātu, ķīmijterapijas, izkritušo matu un uzacu zīmuļu pasauli. 

Sākumā Sofija nespēj pieņemt, ka ir tā plikgalvainā būtne, kas viņai raugās pretī no spoguļa. Taču tikai līdz brīdim, kad iegādājas 9 dažādas parūkas. Deviņas parūkas, deviņi vārdi, deviņas reizes vairāk iespēju un pielūdzēju, deviņas personības – un katrā kāda daļa Sofijas. Uzvilkusi parūku, Sofija vairs nav tikai vēža paciente. Viņa atkal spēj baudīt dzīvi un iepazīst savu vislabāko draugu – pati sevi. Parūkas man palīdzēja saprast – par spīti tam, ka vēzis bija pārņēmis visu dzīvi, tajā joprojām bija vieta paralēlajai realitātei: es varēju būt meitene bez drāmas; meitene, kas vēlas nevainīgi izklaidēties. Vēzis vienmēr bija klātesošs. Taču, pateicoties parūkām, bija aizvien vairāk brīžu, kad teicu: “Vēzi, nu ir mans laiks. Mēs šovakar atkal satiksimies, taču tagad es dodos ballēties un dzīvot.”