Ārijas Elksnes dzeja ir ļoti sievišķīga un tautā mīlēta, jo, kā precīzi to raksturojis Zigmunds Skujiņš: «Bez meklētas oriģinalitātes un atskaņu ārišķībām viņa klusināti un sievišķīgi runāja par to, par ko sievietes runāja uzticamu draugu pulkā: par bērniem, par mīlestības priekiem un bēdām, par dzīvi, kas zūd, un spītīgajām alkām kādu laimes kriksi tomēr notvert.» Visā dzejnieces daiļradē raksturīgs cilvēciskuma, sievietes garīgā spēka, zemes (dzimtenes), dzīvības, mātes un mīlestības motīvs. Viņa pati 50 gadu jubilejas runā atklāj: «Es zinu, ka pamatoti ir kritikas pārmetumi par zināmu tematisku šaurību, bet es varu uzrakstīt dzejā tikai to, ko esmu izlaidusi caur savu sirdi. Un caur savu sirdi visus pasaules plašumus nespēju izlaist...»

Ārijas Elksnes dzeju, no pirmā krājuma līdz pēdējam, var dēvēt par sievietes lirisko dzīves un izjūtu niansētu biogrāfiju. Dzejnieces pārliecība, vēlējums mums ir ierakstīti krājuma «Metamorfozes» dzejolī «Caur mazo»: «Caur mazo / es lielo saprotu, / caur mazo/ es lielo mīlu: caur putna spārnu — brīvību / un tos, kas par brīvību krita, / caur bites nastu — čaklumu / un darba sūrumu saldo, / caur rozi — dzīvības pretrunas / un saskaņu nesaskaņā, / caur bērna smaidu — cilvēci, / caur rasas lāsīti — jūru.»

 

Tagi: Izstāde