Septembris. Laiks rudenīgs. Vējš kaisa krāsainas lapas un pelēki mākoņi smidzina lietu. Ik dienu un vakaru tiek klausītas laika ziņas un salīdzinātas ar prognozēm internetā. Nu ko – Horvātijā sola lietu, kam arī gatavojamies… Latvijas bibliotekāri pošas ceļojumam. Tikai dienu pirms brauciena meteorologi ziņo, ka laiks Balkānos  nedaudz mainās un varam cerēt uz saulīti.

     Ceļojums iecerēts 8 dienas kā bibliotekāru profesionālās pieredzes apmaiņas brauciens uz Horvātiju un Austriju. Un tā 20. septembra agrā rīta stundā dodamies ceļā. Braucienu organizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas konsultatīvais centrs sadarbībā ar tūrisma firmu „Rīgas Tūristi”. Šī sadarbība notiek jau daudzu gadu garumā un bibliotekāri apceļojuši Ēģipti, Portugāli, Nīderlandi, Skotiju, Turciju, Poliju, Austriju un citas valstis.

     Lai nokļūtu Horvātijā, jāveic divu dienu garš pārbrauciens pār Poliju, Slovākiju, Slovēniju. Ceļojam ar autobusu un varam aplūkot kā laukus, tā pilsētas, redzēt katras zemes ciemu un pilsētu arhitektūru, kultūru, zemnieku veikumu – poļu, slovēņu, slovāku cilvēku ikdienas dzīvi.

    Horvātijai tuvojamies vakarā. Pulksteņa rādītāji pagriezti stundu atpakaļ. Tumsa pārvelkas pār debesu jumu un, kad tuvojamies Trogirai, kuras apkaimē būs mūsu dzīvesvieta un naktsmītnes, ir jau  melna nakts. Trogira atrodas Horvātijas novada Dalmācijas vidusdaļā uz nelielas salas un ir viena no Adrijas jūras piekrastes skaistākajām pilsētām. Lai tajā nokļūtu, jāveic serpentīna ceļš lejup no kalniem un Trogira ielejā ieraugāma kā zvaigzņu sietiņš. Tik naksnīgi mirgojoša un skaista pērle.

     Pirmā diena Horvātijā ir kā atpūta pēc garā ceļa. Braucam ar kuģīti pa Adrijas jūru un vērojam salas, līčus un līcīšus. Nepaiet ilgs laiks, kad klāt Šolta. Tajā izkāpjam un izstaigājam salu. Palmas, neparastas priedes, oleandri, bugenvillijas. Nelieli veikaliņi, kuros , redzams, tiek gaidīti tūristi. Atkal dodamies jūras ceļā un nonākam nākošā salā, kur mūs sagaida vietējais jauneklis ar ģitāru un dziesmu. Viņa kompanjoni sarūpējuši zivju maltīti. Klāt piekožam baltmaizi (rupjmaizi Horvātijā visa ceļojuma laikā tā arī neieraugām) un kāpostu salātus. Horvātu puiši ir dāsni – mums iespēja nogaršot dzērienu – rakiju un bumbieru liķieri, ko labprāt iepērkam suvenīriem mājup. Kolēģes izmanto iespēju peldēties Adrijas jūrā.

     Otrajā dienā, cauri Neretvas upes ielejai, dodamies uz tālāko Horvātijas dienvidu galu – Dubrovniku. Pilsētu, kura deviņdesmito gadu sākumā pieredzēja kara apšaudes, kas iznīcinājušas ne vienu vien kultūras pieminekli. Tikai pēc 1995. gada pilsēta atgriezusies ierastajā dzīvē, kad UNESCO un Eiropas Savienība pievērsusies pilsētas rekonstrukcijai. Pilsētas apskatē iekļauta arī Dubrovniku pilsētas bibliotēka, kas atrodas vecpilsētā. Tajā aplūkojam bērnu apkalpošanas nodaļu, konferenču zāli, periodikas nodaļu un uzzinām, ka bibliotēka tās apmeklētājiem pieejama vien par maksu. Bibliotēkā ir gan tradicionālie – papīra informācijas nesēji, gan elektroniskie dokumenti, tā apkalpo pilsētas un tuvējo pašvaldību iedzīvotājus. Dubrovnika ir sena cietokšņa, katedrāļu un klosteru piesēta. Uzkāpjot cietoksnī, paveras skaists skats uz Adrijas jūru – zilu, zilu,  dzidru, dziļi caurredzamu.

     Nākamā dienā aplūkojam Splitu un Trogiru. Sākam ar Splitas, Marko Marulika vārdā nosauktās bibliotēkas apmeklējumu. Tajā ir vairākas nodaļas: bērnu un jauniešu, pieaugušo, periodisko izdevumu, vēstures jeb novadpētniecības nodaļa, kur tiek krātas un glabātas vēsturiskas liecības, visdažādākie pilsētas iedzīvotāju dāvinājumi bibliotēkai – notis, seni rokraksti, avīzes, vēstules, dienasgrāmatas, kartes  Bibliotēkām Horvātijā savs elektroniskais katalogs – sistēma ZAKI, kas izstrādāta un uzturēta Zagrebas bibliotēkā. Arī šeit uzzinām, ka bibliotēkas pakalpojumi par noteiktu samaksu. Bibliotēkai ir sava izstāžu zāle.

     Splitā esot, nedrīkst neapmeklēt romiešu imperatora Diokletiāna pili, kas celta ap 3. gs. Tagad tajā izvietoti veikaliņi un kafejnīcas, restorāni un senatnes elpa sajaukusies ar mūsdienām. Par seno nojaust palīdz īpašs rituāls, kurā simboliski Valdnieks ar savu sievu vēršas pie tautas, liekot vēlēt visiem labu un skaistu dzīvi.

     Trogirā izmantojam iespēju iepirkties tirgū. Tieši tajā arī ieraugām Horvātijas lauku bagātības- olīvas, olīvu eļļu, saldas un sāļas vīģes, mandarīnus, vīnogas un dažādus sierus.

     Ceturtā diena paiet Plitvicas ezeru nacionālajā parkā, kas kopš 1979. gada iekļauts UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā. Parka teritoriju veido 16 dažādu augstuma līmeņu ezeri, kurus savieno dažādu augstumu ūdenskritumi. Parkā var pārvietoties ar kuģīti, elektrobusiem un doties pastaigā kājām pa gājēju laipām. Mēs izmantojām visas piedāvātās iespējas. Šajā dienā mūs pārsteidza jau Latvijā solītais lietus, kā dēļ visu dabas parku apskatīt nepaguvām – bija sākušas applūst gājēju takas.

     Tālāk sekoja ceļš caur Austrijas federālo zemi Štīriju, kur arī tās galvaspilsētā Grācā ciemojāmies bibliotēkā. Tā pēc rekonstrukcijas atvērta 2011. gadā, kur tās arhitektūrā apvienoti modernās mākslas un dizaina elementi ar viduslaiku interjeru. Daļa plašās bibliotēkas atrodas zem zemes.  Tajā milzīgs katalogs, vēl kartīšu veidā, īpašas karšu glabātuves, daiļliteratūras nodaļa, periodikas nodaļa, arhīvs, grāmatu restaurācijas nodaļa, grāmatu tīrīšanas un atputekļošanas mašīna - aparāts, kas izmaksā vairākus desmitus tūkstošu eiro…Arī Austrijā bibliotēkas par samaksu. Ļoti plaša bērnu apkalpošanas nodaļa. Tajā literatūra, spēles, lelles, dīvāniņi, spilventiņi…-viss bērnu brīvā laika pavadīšanai. Pat simboliska leļļu teātra skatuvīte.  Vēlāk pilsētas apskate – opera, rātsnams, slavenais Grācas pulkstenis…

     Tā ritēja dienas. Pienāca laiks, kad jādodas mājup. Iespaidi? Kad vēl mājās esot klausījos nostāstus par mūsu ekskursijas galamērķi, izrādās, pat savās gara domās nebiju varējusi iztēloties, cik šī zeme savdabīga un skaista – kalni, ielejas, serpentīna ceļi, upes, vīna dārzi, ķirbju lauki… Jūra, skaistā Adrijas jūra. Cik patīkami un sirsnīgi ļaudis, kas dzīvo dziļā cieņā un mīlestībā pret savu valsti, kas izcīnīta pēdējā  karā un nesaticībā ar brāļiem Balkānu zemē. Ceļš uz brīvību nav bijis viegls , par to horvāti dzied savās dziesmās, kur ar vārdiem „moja ļuba, tvoja ļuba” izsaka visu vispatiesāko, ko jūt savā dvēselē.

 

 

Andra Auniņa

Rencēnu pagasta 1. bibliotēkas vadītāja