ZUDUŠO MĀJU MEKLĒJUMOS

Kad 2010.gada marta pasākumā „Lamiņi, manējie tavējie tie” pulcējās ļaudis, kuri vairāk vai mazāk saistīti ar šo pusi, sarunas veidojās arī par mājām. Par tām, kuru iedzīvotāji dzīvo jau vairākās paaudzēs, par tām, kuru sētas izdaiļotas un koptas, kā arī par tām, kuras vien dzīvo atmiņās. Pārskatot kādreizējo un tagadējo Dzirciema pagasta teritoriju, tika secināts, ka daudzas mājas ir zudušas, tāpēc radās doma, ka ir jānoskaidro, kāpēc no kartes tās ir izdzēstas,  vai kas liecina, ka tajās vietās dzīvojuši cilvēki. Likteņi tām bijuši dažādi: meliorācijas dēļ nolīdzinātas, palikušas bez saimnieka, nodedzinātas u.c. Pēc Jāņiem, tādā kā ekskpedīcijā, uz Ružciema pusi devāmies precizēt māju atrašanās vietas dabā. Skumjš stāsts ir Tālim, jo no „Ziediņiem” kā zīdaini viņu 3 mēnešu vecumā izsūtīja uz Sibīriju. Vecākiem bijusi plaša saimniecība - 60 ha zemes, liels zirgu stallis, govju un cūku kūtis. Tagad lauka vidū vēl aug ozols, tā laika liecinieks. Tur pat netālu „Zemdegas”, kur dzīvojuši Slišānu un Švarcu senči, tās traucējušas melioratoriem. Tuvāk „Ružciemam” akmens drupas liecina, ka tā ir „Kārkalnu” vieta, kur pēc saimnieka Kupča Viktora nāves arī māja pamazām zudusi. „Salakās”, kur dzīvoja Grīnbergu dzimta ar diviem brašiem dēliem, apkūlību laikā nodegusi saimniecības ēka. Turpinot virzīties pa aizaugušu ceļu un saprotot, ka autobuss nav virsurgājējs, nācās krietnu gabaliņu brist pa pļaviņu. Ilgi meklējām „Staru” mājvietu, tagad vien ķiršu dārzs liecina par iekopto sētu. Tur līdz pat 1971.gadam dzīvojusi Anna Siljāne, kurai sāpīgi runāt, atceroties to laiku, kad ģimene jurģojās prom. Meklējām un atradām vietas, kur savu zemīti kopuši Vītolu ļaudis un uzzinājām, ka „Ratnieku” mājās 20.gs. 20 gados bijusi skoliņa. „Skujiņu” mājās dzīvojusi Fišeru dzimta, „Bedrīšu” mājās - Emma Ozola, „Dekšņu” mājās - Dzeņu ģimene, no „Dobeļiem” uz Sibīriju izsūtīja Fogeļus, tomēr atgriežoties viņi turpināja saimniekot savās  mājās. Kolhoza laikā mājas slavu ieguva, jo saimnieks bija īsts desu meistars, uz visiem svētkiem ļaudis varēja iegādāties viņa gatavoto mielastu. Šodien zudušās mājvietās ir klajumi, plašas pļavas, sakuplojuši krūmi, izaugušas priedītes, tik ozoli varētu pastāstīt, ko redzējuši, bet tie klusē…

Augustā turpināsim meklēt „Sprīdīšus”, „Kaktiņus”, „Graviņas”, „Luntes’, „Jaunluntes”, „Pēšas”, „Pakrātiņus”, „Ezerlejas”, „Lambēnus”, „Sniķerus”, „Ozoliņus” u.c.

Liels paldies šoferītim Rolandam par pacietību, jo ne visur bija iespējams ar „dzelzs kumeļu” piebraukt. Paldies pa ceļam satiktajiem ļaudīm, kuri norādīja virzienu uz kuru pusi doties tālāk. Paldies Annai Siljānei, Tālim Jēgeram, Laimai Āboltiņai, Annai Mendrikai par izturību. Jūsu atmiņas dokumentētas un bibliotēkas novadpētniecības krājums papildināts ar liecībām par Lamiņu cilvēkiem. Aicinām ikvienu iedzīvotāju ielūkoties savos albūmos, vai fotogrāfijās nav redzamas zudušās mājas. Tas būtu svarīgs dokuments, kas papildinātu esošās ziņas. Kārtosim un veidosim mapes, pētīsim vēsturi, kas saistīta ar Lamiņiem

 Fotogrāfijas skatīt šeit- Galerijas

 

"JAUNBIRZES"

          Mājām, tāpat kā cilvēkiem ir savs liktenis, un par ļaudīm, kas tās cēluši un tur dzīvojuši liecina koki, pat ja māju vairs nav, koki turpina dzīvot kā dvēseliskas piemiņas zīmes. „Jaunbirzes” bija, t.s, jaunsaimniecība, radusies agrārās reformas laikā 1922.gadā toreizējā Dzirciema attālākajā stūrī pie Cēres un Pūres pagasta robežām. Šo zemi ieguva no Līvānu puses atbraukusī Rekšņu ģimene – Antons (1874) un Benedikta (1878) ar saviem 7 bērniem: dēli  Voldemārs (1904), Jānis (1906), Benedikts (1904) un meitas Anna (1915), Jadviga (1918), Antonija (1920), Alvīne (1923). Vienīgais ģimenes kapitāls – jauniegūtā zeme un pašu strādīgai gars un rokas. Dēli bija galvenie pie kokmateriālu sagatavošanas un ēku celšanas darbos, un pēc 10 gadiem ēkas bija gatavas, lai arī no koka un šindeļu jumtiem. Tikai kūts pamati 2,5 m augstumā bija ar īpašu mūri, ne no akmeņiem vai ķieģeļiem. Dzīvojamā māja ar verandu, 4 istabām un virtuvi. Taču bez būvēšanās bija arī visi zemes darbi apdarāmi un lopi kopjami, tomēr meitenes tika atdotas par ganēm un Anna par kalponi. Tēvs saimniecību novēlēja Voldemāram, kurš dažus gadus pacīnījies, no zemes atteicās un aizgāja uz Kandavu. Tad mājas, neilgi pirms kara, pārņēma Benedikts ar sievu Emīliju. Viņi kopā ar tēvu iestādīja augļu dārzu, iekopa labu govju ganāmpulku, turēja vaislas ērzeli. Jau agrāk Antons bija ierīkojis tam laikam neparastu daiļdārzu, kas atdalīja dzīvojamo māju no saimniecības pagalma un bija ar ceriņu, liepu dzīvžogu, parka rozēm un grantētiem celiņiem starp puķu dobēm, zaļoja īstais dabiskais mauriņš, kas nebija jāpļauj.

Kā tolaik bija pieņemts, jaunajiem māju saimniekiem bija jābūt aizsargiem, arī Voldemāram un Benediktam. Izauguši lieli, bērni pamazām aizgāja katrs savā dzīvē [...], vienīgi Anna Lamiņos apprecējās ar Pēteri Mincānu, bet kara laikā dzīvoja Kandavā. Varas maiņas postīja ģimenes un mājas. Par aizsargu būšanu 1945.gadā arestēja Benediktu, izmocīts Magadanas raktuvēs, viņš atgriezās 1948.g., bet 1949.g. par šo pašu „grēku” uz Sibīriju izveda visu ģimeni – 4 bērnus Dzidru (1934), Vili (1936), Ritu (1940), Ēriku (1942), arī 74 gadus veco māti Benediktu, kura no pārdzīvotajām ciešanām drīz izdzisa un palika Sibīrijas zemē, ne savā ilgotajā Latvijā. Vienīgais, kas izvairījās no šiem pāri darījumiem, bija tēvs Antons, jo pamanījās aiziet mūžībā jau 1943.gadā. Pēc Benedikta aresta 1945.gadā Emīlija lūdza vīramāsas ģimeni no Kandavas pārnākt uz „Jaunbirzēm”, lai atsavinātā zemes daļa paliktu dzimtā. Dibinoties kolhozam, kūtī ierīkoja sivēnmāšu fermu...

1957.gada pavasarī Rekšņu ģimene atgriezās mājās. Mincāni aizgāja dzīvot citur, bet Rekšņi sāka kopt sivēnmātes. Jau 1958.gadā Dzidra apprecējās ar Albertu Sietnieku un aizgāja pie vīra uz „Ezerlejām”. 1959.gadā nomira Emīlija. Izaugušie jaunieši apprecējās, taču negribēja dzīvot laukos. Benedikts viens nespēja apdarīt visus darbus un arī izlēma atstāt „Jaunbirzes” – savas un sava tēva mājas, pārceļoties uz Rīgu pie dēla. Kopš tā laika (1960-to gadu vidus) „Jaunbirzēs” ir mituši dažādi ļaudis. Ēkas postījis laiks, jo cik gan ilgi neapstrādāts koks spēj pretoties laika zobam? Arī uguns bijusi nežēlīga. 1948.g nodega 3 ēkas, arī vēlāk uguns darījusi savus posta darbus. Žēl to cilvēku, kuri nopietni ieguldījuši līdzekļus sadzīves apstākļu uzlabošanā un tomēr mājas atstājuši... „Jaunbirzes” it kā nepieņēma „svešās asinis”.

Mājām nav bijis laimīgs mūžs, vēl vairāk cilvēkiem, kas tās cēla un tur dzīvoja. Varbūt pārāk daudz asaru un sviedru, pāri spēkam veiktais darbs... bet cik ilgi gan katrs no Rekšņu bērniem tur padzīvoja ?

Zeme ir pārdota, māju vairs nav, tikai spāru svētkos stādītie ozoli zaļo Antona un Benediktas piemiņai pāri gadiem un visam bijušajam. Tagad šīs Rekšņu ģimenes pēcnācēji dzīvo Rīgā, Tukumā, Jūrmalā un citur Latvijā savās celtajās mājās.

2011.gada marts.                                                             Zigrīda Mincāne

Adrese

Pūre - 18, Pūres pagasts, Tukuma novads, LV-3124

Kontaktinformācija

Tālr.: 63191209 (Bibliotēkā)
Fakss: 63191209
E-pasts: biblioteka.pure@tukums.lv

Kultūras karte

Darbalaiks

  • P:10:00-18:00
  • O:10:00-18:00
  • T:10:00-18:00
  • C:10:00-18:00
  • P:10:00-18:00
  • S:-
  • Sv:-
kultūras karte Latvijas filmu bibliotēkas SĀC AR LATVIJU BIBLIOTĒKĀ Jaunā LNB Digitālā kolekcija www.periodika.lv