UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas iniciatīvas „Stāstu bibliotēkas”

PŪRES PAGASTA BIBLIOTEKA INIC Stāstīšanas tradīcijas veicināšanas aktivitāte "Pūrenieku stāsti"

 

 

Latviešu valoda – dzimtā valoda

Katra valoda, liela vai maza, ir unikāla, neatkārtojama, saglabājama, saudzējama, apbrīnojama. Pasaulē runā apmēram 6000 valodās. Daudzas no tām ir uz izzušanas robežas. Latviešu valodu dzīvu var uzturēt tikai latvieši. To saglabāt , lietot , mīlēt – tas ir mūsu pienākums.

Latviešu tauta 18.februārī aktīvi balsoja par to, lai valstī būtu viena valoda. Referenduma galīgie rezultāti - pret krievu valodu kā otru valsts valodu nobalsojuši 74,8% vēlētāju. Pūres vēlēšanu iecirknī Tautas nobalsošanā par satversmes grozījumiem piedalījās 973 vēlētāji. Par Satversmes grozījumiem, kas paredzēja valsts valodas statusu krievu valodai, nobalsoja 12 vēlētāji (1,28%). Rakstniece Anna Žīgure un Rīgas Latviešu biedrības valde rosina turpmāk 18.februāri pasludināt par Valsts valodas dienu, tomēr valodnieki iesaka citus datumus. Visā pasaulē Starptautisko Dzimtās valodas dienu atzīmē 21.februārī. Šogad UNESCO LNK aicināja veltīt šo dienu saziņai ar cilvēkiem, kuri atrodas ārpus Latvijas. Pūres pagasta bibliotēka INIC ir iesaistījusies vairākās šīs organizācijas aktivitātēs (Stāstu laiks, Pasaule T@vā bibliotekā u.c.), tāpēc atsaucās aicinājumam arī šoreiz. Bibliotēkas darbinieki izsūtīja vēstules izbraukušiem pūreniekiem un uzdeva jautājumus:1) Kādā valstī atrodaties (cik ilgi), kādā valodā sarunājaties?2) Vai mājās, darbā, sadzīvē tiek izmantota latviešu valoda?3) Kā saglabājat / uzturat latvisko identitāti? Nav zināms, cik mūsējo dzīvo citās valstīs, jo tādas uzskaites nav veiktas. Aicinājumu izsūtījām vairāk kā 30. Saņēmām atbildes un rakstus par to, kā viņiem klājas dzīvojot ārpus Latvijas. Jūs variet lasīt tikai to pūrenieku vēstules, kuri piekrita publikācijai:

Līga: 1)Atrados Norvēģijā no maija beigām līdz ziemassvētkiem (sezonas darbs). Sarunājos angļu valodā, jo norvēģu valodu vēl nemāku. 2)Visbiežāk latviski runāju tikai mājās, bet darbā un sadzīvē sanāk vairāk runāt angliski. Atkarīgs arī ar ko kopā strādāju.

 Monta: Ar prieku padalīšos, kas un kā man te pasaulē notiek. Es pašlaik atrodos Itālijā un šeit tiek pavadīts jau devītais mēnesis. Strādāju itāļu ģimenē par auklīti divām burvīgām itāļu meitenītēm. Sazināšanās notiek angļu valodā, jo itāļu valodu neprotu. Pēc pavadīta vairāk kā pusgada šeit, saprotu jau daudz ko, bet līdz runāšanai vēl tālu. Tā kā dzīvoju ģimenē, tad man visa diena paiet sazinoties angliski. Latviešu valodu izmantoju gandrīz katru dienu pāris stundas sazvanoties ar ģimeni un draugiem. Bet nu ir tā, ka šajos zvanos ir jūtama angļu valodas nepārtrauktā klātbūtne, ik pa laikam iezogas netīšam kāds svešāks vārds, kāda skaņa.

Kaspars: Kaut dzimis un audzis Pūres pagastā, dzīves gaitās esmu aizceļojis pāri ūdeņiem uz Ameriku, Chicago pilsētu, kur dzīvoju kopš 1996. gada. Latviešu valoda nepavisam nav aizmirsta. Mājās runājam tikai latviski no rīta līdz vakaram un katru dienu. Darbā, protams, - angliski. Dzīvē klājas jauki, meitai Gabriellai jau trīs gadi, sunim Rio seši, visi runājam tikai Latviešu valodā un pavasarī gaidām vēl vienu mantinieku, kuram arī tiks mācīta Latviešu valoda.

Margarita: Dzīvoju ASV. Mājās runāju latviski, darbā tikai angliski. Kā iet? Jādzīvo!... Uz ārzemēm daudzi izbrauca nevis priecāties, bet lai iztiktu, vai izbēgtu no problēmām, kuras nevarēja atrisināt savā zemē. Te cilvēki, kuri Grib strādāt, var nopelnīt iztikai. Kuri negrib, tie arī negrib Latvijā - vai tad tā nav?! Strādāju lielā veikalā - The Home Depot. Jums arī līdzīgs ir Latvijā. Strādāju Dārzniecības nodaļā, kur dodu konsultācijas par zemes darbiem, puķēm, piemēram, kā tās kopt. Ziemā darbs ir siltumnīcā, kopju stādus un daru visu, ko veic dārznieks. Pārdodam arī peļu ķeramos, traktorus u.c. Darbs interesants, un jāturas ir līdz pensijai, bet gribas atpakaļ uz Latviju, sevišķi tagad.

Mudīte (ilgus gadus strādājusi Pūres uzņēmumā): esmu Vācijā, Bavārijā, kādus 30 km no Minhenes, kur dzīvo mani bērni. Atbraucu uz šejieni pagājušā gada februāra beigās, gads jau būs pagājis. Atbraucu tādēļ, ka vajadzēja bērniem manu palīdzību mazbērna pieskatīšanā. Gribējās pašai arī pārmaiņas, redzēt pasauli, iemācīties vācu valodu. No maija pati sāku strādāt - braucu uzkopt biroju, par to mēnesī saņemu ap 300 eiro. Vismaz ir sava naudiņa, tagad vēl strādāju otrā darbā. Mazdēls iet bērnudārzā, abi jau sarunvalodas līmenī runājam vāciski, kaut atbraucām nezinot nevienu vārdu. Valodu mazais Henrijs iemācās no multenēm, no cilvēkiem, kas nāk ciemos, es - apmeklējot kursus. Protams, mājās mēs runājam latviski, filmas skatāmies “onlainā”, katru vakaru LNT ziņas noklausāmies latviski. Kaimiņos dzīvo latvieši, kuriem ir divi mazi bērni, viņi nāk ciemos, arī ar citiem latviešiem tiekamies, kas šeit strādā un dzīvo. Kopā pie Izāras upes svinējām Jāņus. Zinu, ka reizi mēnesī Minhenē latvieši pulcējas kopā, lai papļāpātu, apmainītos ar informāciju utt. No sākuma, kad atbrauc uz svešu zemi, visiem ir nostaļģija, smeldze pēc mājām, bet, kad sāc strādāt, kad proti valodu, kad iedzīvojies, tad tas pāriet. Galvenais, ka mani mīļie ir šeit un es esmu ar viņiem.  Tagad pasaule ir vaļā, vari ceļot, redzēt, kāpēc to neizmantot? Daudzi jau varbūt kaut kad atgriezīsies mājās….

Vilnis: Prieks, ka arī dzīvojošiem latviešiem rūp emigrējušie Latvijas pilsoņi! Šajā sakarā par valodas lietošanu domāju, ka katrs izbraukušais latvietis vēlas saglabāt savu mentalitāti, ieskaitot latviešu valodu, un katrs to iespējams dara pēc savas sirdsapziņas. Dzīvoju es Īrijā vairāk kā sešus gadus, laiks nemanot skrien. Liela daļa šeit sastaptie latvieši, draugi, paziņas ir ieradušies pēc labākas dzīves meklējumiem. Kādam tā doma bija uz noteiktu laiku, kurš pāraudzis ilgtermiņā. Latvieši, tajā skaitā arī es, savā starpā lietojam latviešu valodu, bet, protams, to pielietojums samazinās darba vidē vai vispār netiek pielietots. Personīgi man darbā plaši tiek izmantotas poļu, angļu un krievu valodas, kurās arī komunicēju. Pašreiz mājas apstākļos pielietota tiek tikai un vienīgi dzimtā valoda - tātad latviešu!

Reinis: Sveicināti! Esmu nonācis Norvēģijā, kur dzīvoju vairāk kā pusotru gadu. Sarunājamies angļu valodā, jo norvēģu valodu iemācīties nav tik vienkārši, bet cenšos. Kaut kāds mazs, mazs pamatiņš jau tam visam ir, bet vajadzētu iemācīties ko vairāk  pateikt. Ja māk vietējo valodu, tad ir lielākas darba un peļņas iespējas.Dzīves vietā runāju latviski, jo šeit neesmu vienīgais, tomēr ar mājas īpašnieku sarunājos angliski.

Antra Kol (Zusāne): Sapņoju vāciski… 1999.gada septembris. Vidusskolas atestāts kabatā, bet ko ar to iesākt? Draudzene Sintija piezvana un izstāsta par vēlmi doties plašajā pasaulē, nu, vismaz uz kādu gadiņu – iemācīties valodu, iepazīt svešzemju kultūru, tikumus un netikumus. Tā kā skolas laikā esmu mācījusies vācu valodu, tad Vācija ir favorīts. Doma tik laba, ka arī es nolemju piebiedroties, kaut mājinieki par šādu lēmumu nepriecājas. Bet mani tas neuztrauc, - būšu taču pēc gada atpakaļ…

… Un nu jau rit trīspadsmitais gads Vācijā. Dzīvoju Ķelnē, kur katru gadu veselu nedēļu tiek svinēts karnevāls, brūvēts iecienītais alus, vecākā gadagājuma vietējie iedzīvotāji runā Ķelnes dialektā (nekā kopīga ar tīro vācu valodu). Un, protams, slavenais Ķelnes Doms, kam garām nepabraukt nekādi nav iespējams. Ir visādi gājis, ir visādi darbi darīti, apmeklēti n-tie valodas kursi un iegūti sertifikāti (birokrātija šeit ir liela, Tu vari par sevi daudz stāstīt, bet, ja nevari to uz papīra pierādīt, tad tavs stāstījums ir vienkāršs laika kavēklis). Universitāte, prakses, darbs Sesrdesignersrin TV un filmu studijā. Tagad esmu mamma un, cerams, ka arī laba sieva.

Kaut arī esmu latviete, dzimtajā valodā runāt man nesanāk bieži. Ikdienā lietoju vācu valodu, kaut esmu sev solījusi ar dēlu runāt arī latviski, lai viņam nebūtu problēmas sazināties ar omi, onkuļiem, māsīcu un brālēnu. Un it sevišķi skaistās vasaras dienās domāju par dzimtajām mājām, Litas sakopto Pūri, estrādes īpašo gaisotni un mammas dārzu, kurā es labprāt kādu nezāli izrautu, jo priecājos, kas viss, kas tur aug, ir īstā bio kvalitātē, par kādu šeit Vācijā ir jābāž roka dziļi naudas makā.

Laura:  Sveicieni no Lielbritānijas. Uz Angliju atbraucu tiklīdz Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Nu jau pagājuši 7 gadi kopš dzīvojos pa svešzemēm. Ierodoties Anglijā, pirmo gadu komunicēju tikai latviešu valodā, jo angliski vēl nemācēju runāt. Tajā laikā dzīvoju kopā ar latviešiem un arī darbā bija daudz latvju ļaužu. Sāku satraukties, ka nekad neiemācīšos angļu valodu, jo visapkārt latviešu vien. Tāpēc nolēmu iestāties koledžā, lai apgūtu angļu valodu. Protams, tas bija liels atspēriens. Valodas zināšanas man ļoti palīdzēja.

...Gadi pagājuši... daudz kas ir mainījies.... Bet dzimtā valoda vienmēr paliks tā pati. Tā kā tagad dzīvoju ar angli zem viena jumta, tad, protams, ka dominējošā ir angļu valoda. Arī darbā situācija ir mainījusies. Mūsu kolektīvā ir tikai divi latvieši, tāpēc abi cenšamies turēties kopā un sarunāties latviešu valodā. Bet, kad ir brīvāks laiks, tad dzimtā valoda ņem pārsvaru. Milzīgs paldies portālam Draugi, kur var ar draugiem un paziņām čatot latviešu valodā. Izmantoju skaipu, kur sarunājoties ar mīļajiem reizēm piemirstu, ka atrodos citur. Anglijā ir daudz latviešu. Bieži sazvanāmies, saskrienamies, paciemojamies un svarīgākos, jaunākos notikumus pārspriežam latviski. Un pati labākā un pārsteidzošākā ziņa ir tā, ka pateicoties dažiem aktīviem latviešu kultūras darbiniekiem, mūsu pusē ir nodibināts latviešu kamerkoris „Novadi”. Arī bērni tiek iesaistīti dziedāšanā un dejošanā. Katru reizi, kad ir svētki (Valentīna diena, Lieldienas, Jāņi u.c.), tiek sarīkots pasākums. Tad bērni rāda, ko ir iemācījušies un koristi „sasilda” skatītāju sirdis ar skaistām latviešu dziesmām. Svētku nobeigumā ir balle, tad bieži tiek ielūgts kāds populārs Latvijas mūziķis. Dzimtā valoda ir valoda ar kuru piedzimst un ar kuru nomirst, un savādāk nemaz nevar būt!

Ilga Vistapole: Es Anglijā dzīvoju un strādāju jau otro gadu. Tas nav daudz. Un tāpēc atmiņas par Latviju, par dzimto vietu un tās cilvēkiem vēl ir spilgtas. Braucot uz Angliju, mans mērķis bija un ir ne tikai strādāt, bet iemācīties arī angļu valodu ar kuras palīdzību varētu klātienē vairāk iepazīt šīs tautas kultūru un mentalitāti. Strādāju es kompānijā, kuras kolektīvs lielākoties sastāv no viesstrādniekiem - tie ir poļi, latvieši, Latvijas krievi, Lietuvas krievi, brazīlieši, indieši un korejieši. Darbā, protams, sarunu valoda ir angļu, bet saprasties ar poļiem palīdz krievu valoda. Tā kā pēdējā laikā šeit strādā arī daudz latviešu, tad darbā savstarpēji runājam dzimtajā valodā.
Pēc darba ikdiena norit pārsvarā latviskajā vidē, jo dzīvojam īrētās divstāvīgās rindu mājās (komunālais variants). Man ikdienā sanāk pielietot gan latviešu valodu, gan krievu, jo dzīvoju kopā ar Lietuvas krieviem - visnotaļ atsaucīgiem, draudzīgiem un sirsnīgiem cilvēkiem. Dzīvojot šādā daudznacionālā sabiedrībā ik pa brīdim pārņem ilgas pēc sev tik pazīstamās un mīļās latviskās vides. Tāpēc katru svētdienu (ar vilcienu - 20 min, ar autobusu – 1 stunda) es mēroju ceļu uz Daugavas Vanagu biedrības lauku rezidenci - Straumēniem, lai piedalītos kora mēģinājumos. Ar siltām sajūtām es atceros jaukā, latviskā gaisonē pavadītās brīvdienas Pļaujas svētkos Rowfantā. Ik gadu Straumēnos un citās UK pilsētās kurās dzīvo liels skaits latviešu tiek rīkoti Līgo svētki ar dažāda stila latviešu mūziku un latviskās virtuves našķiem. Pirms Ziemassvētkiem Straumēnos tiek organizēts amatnieku darinājumu tirdziņš.
Dzimtās valodas patiesā dzīvotspēja izpaužas ne tikai ikdienā uz ielas vai kādā citā sabiedriskā telpā, bet arī lietišķajā un oficiālajā līmenī. Valoda nevar dzīvot, ja tai nav labvēlīgas vides tās pielietojumam un attīstībai.
Mūsu valsts gan teritoriāli, gan latviešu tautas skaita ziņā ir ļoti maza, lai to jebkādā veidā sadalītu. Ikviens mēģinājums latviešu valodu padarīt otršķirīgu atņem tai iespēju būt dzīvai un funkcionālai.
Mēs, dzīvojošie ārpus Latvijas, pārdzīvojam masu mēdijos izskanējušās asās diskusijas šajā jautājumā. Tāpēc aktīvākā mūsu grupas daļa ne tikai kopā pulcējās, lai atzīmētu savas valsts dzimšanas dienu, bet pārvarot attāluma šķēršļus, esam gatavi piedalīties referendumā.
Diemžēl jāatzīst, ka ne visi tautieši apzinās šī mirkļa nozīmīgumu. Noraidoši vai pesimistiski noskaņoti ir jaunieši ap 30 gadiem, kuros ir ieslēgusies vienaldzība pret Tēvzemi un kuri savu nākotni saista ar dzīvi ārzemēs.
Pie šādas skarbās izvēles ir nonākuši iedzīvotāji no ekonomiski nelabvēlīgiem reģioniem, kur dominē cīņa par primāro vajadzību apmierināšanu, bet izpaliek patriotiskās jūtas uz Dzimto zemi, uz vietu kas atstāj lielu iespaidu uz cilvēka personības veidošanos.
Vislielākā aktivitāte ir to cilvēku vidū, kuriem atmiņā ir padomju laiki un kuri saprot nacionālo lietu vērtību latviskās identitātes saglabāšanā.
Latviskās identitātes uzturēšanā liela loma ir valodai, kas ir konkrētas tautas filozofija. Tā uztur tautas gara krāto mantojumu un izpaužās dažādos mākslas veidos.
Man pašai, dzīvojot svešumā, garīgo līdzsvaru un spirdzinājumu dod dziedāšana korī. Te es dzirdu savu mātes valodu, te es jūtu latvisko mentalitāti. Tā ir tā kultūrvide, kas apbrīnojamā kārtā ir spējusi uzturēt latvisko identitāti un tautas gara spēku trimdas latviešos līdz pat šodienai.
Dievs, svētī Latviju!

 

2011.gada 21.februārī tika aicināti pūrenieki , kuru piederīgie dzīvo ārzemēs. Skumji un sāpīgi stāsti, arī tāpēc, ka saprotam, ka daudzi vismaz tuvākajā laikā nevēlas atgriezties Latvijā. V.Dzelzkalējas foto

Adrese

Pūre - 18, Pūres pagasts, Tukuma novads, LV-3124

Kontaktinformācija

Tālr.: 63191209 (Bibliotēkā)
Fakss: 63191209
E-pasts: biblioteka.pure@tukums.lv

Kultūras karte

Darbalaiks

  • P:10:00-18:00
  • O:10:00-18:00
  • T:10:00-18:00
  • C:10:00-18:00
  • P:10:00-18:00
  • S:-
  • Sv:-
kultūras karte Latvijas filmu bibliotēkas SĀC AR LATVIJU BIBLIOTĒKĀ Jaunā LNB Digitālā kolekcija www.periodika.lv