Dalāmies kolhoznieku stāstos Džūkstē

     Gadi rit, kolhozu laiki top arvien tālāki, bet savreiz gribas patīt atmiņu kamolu atpakaļ, jo kolhozu dzīve taču daudziem  no mums ir liela mūža daļa. Arī mēs bibliotekā esam uzklausījuši un dokumentējuši daudzu jūsu stāstīto par kolhozu dibināšanu un turpmākiem gadiem mūspusē. Darbojamies projektā „Stāstu laiks bibliotēkā”, tāpēc saņemam ielūgumu no Džūkstes Pasaku muzeja piedalīties „Kolhozu stāstu” pēcpusdienā, kurš šogad notiek jau 6. reizi. Šoreiz Pūri pārstāv mūsu aktīvākās stāstu pasākumu atbalstītājas Elza Reisone, Skaidrīte Muzika, kā arī atsaucīgā un joprojām enerģiskā Zenta Pole. Viņas visas ir vidzemnieces, bet dzīves ceļi atveduši uz Kurzemes -Zemgales pierobežu.

        Zenta ar vecākiem te ierodas bēgļu gaitās kara laikā. Ģimene 1949.gadā piedalās kolhoza „Censonis” dibināšanas sapulcē un kļūst par kolhoznieci. Viņas stāsts ir par to, kā būdama kolhoza grāmatvede, ar ķēvīti jāšus devusies pēc kolhoza naudas uz Tukumu. Par bailēm nav bijis laika domāt, tikai mājās atvedot bijusi rūpe, kā to nosargāt, kur paslēpt .... Tā arī  darba gadi aizvadīti godprātīgi strādājot sākumā mazākajos kolhozos, bet no 1979.gada plašajā Pūres DIS ne vieglajā lopkopības jomā. Jāatzīmē, ka Zenta ir viena no vecākajām pūreniecēm. Šeit nodzīvoti 70 gadi.

       Savukārt Skaidrīte , lai ģimenei būtu vieglāka iztikšana, tiek atsūtīta skolas gados pie onkuļa Tukumā, kurš strādā par skolotāju (viņa mācās paralēlklasē ar vēlāko dzejnieku I.Ziedoni). Pēc tam seko ceļš uz Bulduru lauksaimniecības tehnikumu, studenti tiek sūtīti talkās un praksēs. Kaut arī vecākus nepavisam nevilina dzīve kolhozā, jaunajiem liekas- nu gan būs lustīga dzīvošana un strādāšana, visiem kopā, entuziasma un sapņu netrūkst… Ātri gan tiek saprasts, ka ”kolhoznieku maizei ir bieza garoza”. Pēc tehnikuma beigšanas patstāvīgais darbs tiek piedāvāts prakses vietā Jaunmoku pusē - „Dimzās” un tad jau arī dzīves ceļš atved uz Pūri.

       Elzas mammīte ļoti vēlas iestāties kolhozā, bet ģimene netiek pieņemta, jo tā ir ierakstīta „tautas ienaidnieku” sarakstā. Seko izsūtīšana, un nu viņi beidzot ir kolhozā - tālajā, svešajā Sibīrijā. Nabadzība, bads, tiek darīts jebkurš darbs-  mežā, laukā, kūtīs . Kad latviešiem ir iespēja atgriezties Dzimtenē, vietējie ar asarām acīs viņus pavada un saka, ka daudz darbu  un sadzīvei noderīga iemācījušies no izsūtītajiem. Sīkstums, darba tikums ir tas, ko stāstītāji tik bieži piemin.

     Pēcpusdiena tiek aizvadīta atmiņās, stāstos, dziedot kolhoznieku dziesmas un cienājoties no lielā zupas katla, brīžiem asaru notraušot, biežāk sirsnīgi smejot. Jā, daudzveidīgi, kā pati dzīve, bijuši arī izdzīvotie kolhozlaiki.

Bibliotekāre Mirdza Kasparova

 

 Foto skatīt www.ntz.lv