Romāns "Ne zelts, bet putekļi" iecerēts divdaļīgs. Pirmā daļa "Mācītājs un viņa dēls" sāk ceļu pie lasītājiem.

Kopš 1831. gada astoņus gadu desmitus Jaunpiebalgas draudzi pārvaldīja mācītāji Kēlbranti: tēvs Kārlis Ludvigs un dēls Emīls. Enerģiski, apdāvināti, stipras gribas un dedzīga temperamenta ļaudis, kas turēja sevi par augsti dzimušiem (tā nebija tiesa), Dieva aicinātiem luteriskās konfesijas un vācbaltiskās kultūras pārstāvjiem un sargiem. Hernhūtes brāļu draudzei piederīgos viņi necieta ne acīs, no krieviem un pareizticības vairījās kā no mēra, bet pret latviešu tautiskajiem centieniem vērsās ar visu spēku un saprašanu, šai lietā nepazīdami nekādas žēlastības un kristīgas iecietības. 1867. gada septembrī atsevišķi no draudzes "nabagu kapiem" tika ievētīta īpaša kapsēta pastorāta saimniekiem, un - kāda likteņa ironija! Tā paša gada oktobrī dzimušais jauno Kēlbrantu dēliņš pēc dažām dienām nomira un kļuva par pirmo "kungu kapsētas" iemītnieku, apliecinot sen zināmo - kungs vai kalps, pazemīgi dievbijīgs vai pagāns, no likteņa sitieniem nav pasargāts neviens. "Mācītājs un viņa dēls" ir ne tikai Piebalgas novada 19. gs. vēstures atspoguļojums, bet arī aizkustinošs stāsts par Kēlbrantu ģimenes dzīvi, kas balstīts Emīla meitas Marijas atmiņu zīmējumos.

Starp saiešanu gājējiem, kurus tā neieraudzīja Kēlbranti, bija arī Jaunpiebalgas Viņķu un Kaņepu māju ļaudis, vēlāk slavenā latviešu mākslinieka Kārļa Miesnieka senči. Grāmatas otrās daļas nosaukums būs "Hernhūtiešu meitas", un tajā vairāk par Kaņepu Lati Bišeri un viņas meitu Mariju, Kārļa Miesnieka māmuļu.

Slava, kas gandrīz gadsimtu mirdzējusi kā visspožākais zelts, tagad sabirzusi aizmirstības putekļos. Ietekmīgo Jaunpiebalgas mācītāju Kēlbrantu dzimtas kapsēta izpostīta un aizaugusi, Rankas muiža drupās, par Hernhūtes brāļiem, viņu darbošanos un plašo ietekmi uz Vidzemes attīstības gaitu zina tikai retais. No putekļiem zelta stieni vairs neizkalt. Skumjās par to dzimis šis romāns.

Tagi: jaunās grāmatas, Olaine, Inguna Bauere