Mēs, latviešu sievietes, drīkstam dzīvi ne tikai ciest, bet arī priecāties par to

Elvita Ruka par sevi saka, ka nāk no izdzīvotāju dzimtas. No tiem, kas klusiņām kopa zemi, nevis taisīja revolūcijas vai pelnīja milzu naudas. Taču man šķiet, ka viņa jau sen pacēlusies spārnos virs dzimtas rāmās dzīves gudrības. Elvitas spēju traukties uz priekšu spilgti apliecina gan viņas filmas, gan grāmatas – vai esat pamanījuši vismaz pirmās četras grāmatas no Elvitas pārdroši lieliskā projekta 15 jukušas avis un vēl senāk rakstīto filmēšanas piedzīvojumu stāstu Sirsnīgie suņi, kā arī daudz savulaik apspriesto, vērīgo un skarbo dokumentālo filmu Tārps? Pāri un cauri visādām izdzīvošanas un piedzīvošanas likstām, ligām un lidojumiem Elvita savā pirmajā romānā (kurš gan ir caurcaurēm dokumentāls!) pierāda, ka tiešām ir iemācījusies "samierināties, bet nepadoties. Būt mierā, bet neslinkot. Cīnīties, bet neuzbrukt. Paļauties, bet darīt pašai. Saprast, bet nepārmest. Izsāpēt, bet nežēloties. Un pāri visam – mīlēt dzīvi tādu, kādu Dievs to devis" (citāts no jaunā romāna).

Sakārtot un priecāties

Nevar sacīt, ka šis romāns ļoti atšķirtos no iepriekšējiem Elvitas Rukas darbiem – arī še daudz vietas veltīts ceļojumiem pa visu pasauli. Un tikpat daudz vietas aizņem cilvēku apraksti – gan savas dzimtas, gan ceļā sastapto. Taču arvien skaidrāk izkristalizējas un parādās Elvitas Rukas attieksme pret dzīvi un tajā notiekošo. Rakstniece bauda ikvienu mirkli, ikkatru ceļā sastapto cilvēku. Izbauda ar prieku un pateicību.

Netipiska mūsdienu latviešu literatūrai ir tieši šī gaišā un sirsnīgā attieksme: lai nāk, kas nākdams, tas ir izbaudāms. Skaidri nolasāmi iezīmējas vēl viena lieta, kas mūsdienās jau ieguvusi tādu kā naftalīna, vecišķuma pieskaņu, – Elvita Ruka nebīstas būt atbildīga. Par saviem bērniem, saviem tuvajiem un mīļajiem, par savu valsti un tās iedzīvotāju spēju domāt, līdzi just, saprast un iedziļināties. Bez skaļām frāzēm, bez pompozitātes, bez ārišķības – viņa iet, traucas, dara un kārto, lai viss būtu. Lai notiktu. Filmām jātop uzņemtām, mājām iekārtotām, dvēselēm mierinātām un suņiem – izvilktiem laukā no lāču bedrēm un lapsu alām. Toties arī ballēšanās starplaikos notiek uz pilnu klapi.

Lasot neatstāj iespaids, ka viss aprakstītais tiešām ir noticis dzīvē. Un tieši tā, kā uzrakstīts, – lūk, lielais dokumentālistes trumpis. Tiesa, vai tāpat uz šo romānu skatās arī tajā minētās personas, man nav zināms. Un arī necentīšos uzzināt. Lasīt ir patīkami. Spēcīgs teksts, spēcīga varone un jestrs notikumu plūdums, saliekot akcentus īstajās vietās. Šis ir sievietes romāns sievietēm par sievietēm vai, vēl vienkāršāk, romāns par uzdrīkstēšanos. Būt, piedzīvot, izdzīvot un atkal pacelties spārnos. Augšā, kur labāk redzams, kur vējš izpūš no prāta drūmās domas un atstāj vien tīru prieku. Par dzīvi un sevi pašu tajā.

Ceļojumi iekšup un ārup

No bērnības atmiņām par vecākiem un vecvecākiem, dzimtu un kaimiņiem līdz personīgām atklāsmēm par pasaules kārtību un lietu dabu šodien – aha, šo romānu varētu dēvēt arī par manas paaudzes atmiņu kladi. Niansēs tā katram, protams, ir citāda, taču kopējais vieno. Bērnība ar pasaules glābšanas domām, pusaudža gadu dumpīgums uz lielvalsts sabrukšanas fona, brīvība pat bez pastalām, toties ar svaigu diplomu no prestižas augstskolas – sākums. Pasaule, kas pēkšņi atver durvis, vārtus un vēdlodziņus, aicinot ienākt. Dievs, kurš, izrādās, tepat vien ir bijis. Filmas, par kurām ir vien dzirdēts, gleznas, kuras redzētas sliktas kvalitātes reprodukcijās. Pilsētas, kurās risinājusies tā vēstures daļa, par kuru varējām vien nojaust. Un paaudzēm ilga labklājība tīri funkcionālās izpausmēs – tepat tuvumā, pāris valstu tālāk. Alkaina iespaidu kampšana, vēl pat neizgaršojot, tikai grābjot, grābjot, – gan jau paspēs vēlāk sašķirot, saprast, izbaudīt. Miesa un dvēsele burtiski sacenšas par vadošo lomu šai skrējienā.

Lai gan izdevējs un autore pieteikumā raksta, ka Izdzīvo. Piedzīvo. Lido tapis kā atbilde uz Elizabetes Gilbertas bestselleru Ēd, lūdzies, mīli, šais grāmatās nav nekādas līdzības, jo pavisam citas ir pasaules (un paradigmas), no kurām nāk autores. E. Gilbertas Rietumu kundzīte, kura apnikusi pārticības, meklē un no jauna atklāj šādas tādas dzīves patiesības (protams, patiesībām tas nekādu ļaunumu nenodara), ir pavisam citāda nekā mēs. Tas nav ne slikti, ne labi, tā vienkārši ir. Elvita Ruka ir savējā, tepat no mūsu vides nākusi, un, protams, gan jau tiks arī skaudīgo tautiešu aprieta – i par atklātību, i (visvairāk!) par to pašu dzīvesprieku, tomēr viņas romāns ir par mums. Gan tiem, kas rej, gan tiem, kas priecājas par dzīvi. Tas nav tipiski latviešu rakstniecēm, šis beznosacījuma prieks, dzīves izbaudīšana. Vairāk jau pieņemts dzīvi izsāpēt. Tāpēc vien šī ir grāmata, kuras mūsu literatūrā ir bezgala pietrūcis, un jācer, ka Elvitas Rukas līksmajai (bet ne pavieglajai) attieksmei pret literatūru un dzīvi radīsies arī sekotāji.

Nebīties lidojuma

Spēja pret dzīvi izturēties kā pret savējo, viegli, pieņemot to tādu, kāda tā ir, un vienlaikus nebīstoties izmantot ikvienu piespēlēto izdevību, ir tieši tas, ko mammas mums nemācīja. Varētu pat atzīt, ka mammas (un literatūras klasika) mums mācīja pavisam ko citu: nolikt savas vieglās dienas, paciest (no vārda "ciešanas"), pieciest (tā pati sakne!), būt klusām un nemanāmām. Jā, un aprunāt tās, kas tā nedara, gan gluži nemācīja, bet par paraugu mums nelika – vai ne? Nu mēs esam lielas un drīkstam izvēlēties pašas. Kādai šī izvēle nāk kā nepieciešamība, kādai – kā uzspiesta darbība, vēl kāda drošības pēc izvēlas iemīto latvju cietējas (šī jēdziena autortiesības pieder kādai no portāla calis.lv dāmām) taku, bet Elvitas Rukas grāmata šķitīs interesanta ikvienai. Atveram acis plaši, izslēdzam telefonu, iedodam bērniem slidas, lai iet laukā, un pašas atļaujamies atšķirt Izdzīvo. Piedzīvo. Lido. "Tad jau redzēs, kurp aizvedīs ceļš."

(Autors: Kristīne Ilziņa)
_ _ _

Grāmatas apraksts no http://www.diena.lv/kd/recenzijas/gramatas-izdzivo-piedzivo-lido-recenzija-tirs-dzivesprieks-14041049

Tagi: jaunās grāmatas, Olaine, Elvita Ruka