Reiz vārnas uzskatītas par orākula putnu, kas spēj pareģot nākotni, arī par dieva Krona – laika valdnieka – pavadoni. Kristīnes Ulbergas grāmatā „Zaļā Vārna” šis zilganzaļais putns ar smilškrāsas muguru ir brīvības nesējs. Atceroties analītiskajā domvidē tapušos Jesajas Berlina pozitīvās un negatīvās brīvības raksturojumus, jāteic, ka rakstnieces jaunajā darbā brīvības ideja risināta pēc negatīvās brīvības jeb brīvības no kaut kā shēmas.

Es un Cits

Zaļā Vārna ir ne vien meitenes, kas pārtapusi sievietē, iekšējais Es, bet acīmredzami atspoguļo arī autores balsi, kas, šķiet, nemitīgi atkārto personības brīvības mantru: „Tu esi kubists, skursteņslauķis, putekļi, kartupelis, profesors, Vecais Buks, Zaļā Vārna. Tu vari būt jebkas. Bez komentāriem” (118.lpp.). Tādēļ ar spēcīgo gribu izrauties ārpus robežām, ko piespriež dzīve kopībā ar citiem homo sapiens, vēl jo vairāk kontrastē sievietes kā upura loma, ikdienas terorisms laulības gultā, erotika sievietes un vīrieša sadzīvē un atkarība no aizmirstību sološa nektāra vīna glāzē. Šajā romānā, kas drīzāk ir vēstījums par iekšējo cilvēka satvaru, nevis notikumu izklāsts, par kuru trūkumu gan nevar sūdzēties, ir asi izspēlēta Es un Cits tematika. Un tādēļ nav pat nozīmes, cik un kā varone mokās vai viņu moka, bet būtisks ir dziļi cilvēkā mītošais instinkts lidot – būt nesaistītam, neiesaistītam un nepiederošam tam, kas apstākļu, sakritības vai inerces diktēts.

Galvenā varone tiecas atbrīvoties no tradicionālajiem sievietes slogiem – netīriem traukiem, maltīšu gatavošanas, grīdlupatas, despota un nelieša vīra, bērnu apčubināšanas. Vienubrīd viņas apziņas klejojumi ietiecas koka klucīšu un mīlestības trūkuma apzīmogotā bērnībā, citubrīd pieaugušas sievietes dzīves ritumā. Detaļās blīvais un radoši izstrādātais teksts runā par bailēm no nāves kā mīlestības trūkuma sekām, par tēva un mātes attiecību mezgliem, par iekšējo un ārējo nebrīves izjūtu un vēlmi atgriezties tajā zelta laikmetā, kurā visi visus mīl un par gaismu, ar kuru „mums būs apmētāt vienam otru”. Zaļā Vārna bieži vien lasītāju smīdina caur asarām, liek bezspēcībā par netaisnību nolaist rokas, dažkārt pat novērsties, kad, šķiet, nav spēka uzklausīt kārtējo atziņu, ka dzīve ir melna, bet visbiežāk Vārna knābj tā, ka lappuses taisni vai ņirb lasītāja pirkstos un kāra acs tver ik vārdu. Un mēs esam noburti līdzīgi kā, baudot Mišela Velbeka „Elementārdaļiņas”, kad šķebinošo nelabuma izjūtu par aprakstīto uzvar tīra vēlme gremdēties autora uzšķērstajā pasaulē.

Lidojuma novirzes

Būtu gan gribējies, lai grāmatas redaktors 31. lapaspusē paretinātu pasāžu par kara šausmām, lai tajā nav vien vispārīgas, ideālistiski ietonētas idejas par pasaules cietsirdību, jo šādas nekonkrētas, ārpus sižeta rāmjiem krītošas rindkopas, var garlaikot. Labi, ka šādas vietas sastopamas retumis un darba sākumā, kā pierādījums sānsolim, autorei meklējot savu, neatkārtojamo rakstības stilu. Vēlme balansēt uz padomju un brīvvalsts laika robežas vietumis neizdodas, jo vienubrīd sastopamies ar milici, bet jau nākamajā lapaspusē tā paša notikuma sakarā lasām, ka kādam tiek piešķirts vai nepiešķirts personas kods. Tādas izteikas kā „nospiedoši nospiedumi”, „balināts mūsu dzīves ānuss” šķiet neiederīgi, jēgas ziņā mulsinoši. Mēģini nu saprast, kāds varētu izskatīties balināts, dzīvei piemītošs ānuss. Savukārt psihiatriskā klīnika „Zaļajā Vārnā” ne vien ir lieka dekorācija, kurai nav piepildījuma, bet galvenās lomas aktrisei tā neko nedod – kā bise uz skatuves, kas netērē lodes – lai gan oh, kā aptverē tās berzējas viena gar otru – nu, šauj taču! Slimnīcas vide tēlota visai skopi, lieliem triepieniem un darbojošos tēlus, kas atrodas tajā, ieritina garīgas un emocionālas nestabilitātes miglā. Tomēr vadošās varones atrašanās psihenē tikpat labi varētu izpalikt, jo stāstījuma gaitā atklājas ne viens vien iekšējais konflikts, kas nepārprotami rodas ikvienam jūtošam cilvēkam vismaz reizi mūžā – dusmas uz neredzamajām sociālās telpas sienām, balstītām nerakstītajā uzskatā, ka kopībā spēks; ilgas pēc mīlestības; vēlme pielaikot ikdienai fantāzijas ģērbu; emocionālā pārliecība, ka esi citādāks, un līdz baltkvēlei nokaitēts naids uz apstākļiem un cilvēkiem, kurus pats esi izvēlējies.

Dzirdēts, ka par gaumi nestrīdas. Bet varbūt šad tad derētu. Vai nebūtu daudz efektīvāk atainot, ka sieviete vēlas bēgt no burvīgākā vīra Austrumeiropā, perfektiem, iejūtīgiem bērniņiem, pašai sava un vienmēr pilna norēķinu konta, nekā atskaņot „vīrs egoists, bērni viņa pusē, māte nojūgusies” meldiņu? Bet tas jau būtu cits stāsts un citas beigas, kas „Zaļajā Vārnā” ir tik eleganti ievītas kā lokans zariņš izturīgā putna ligzdā. Godīga atzīšanās, ka šis romāns šobrīd ir viens no interesantākajiem darbiem mūspuses jaunākajā literatūrā un līdz šim labākais Kristīnes Ulbergas radītais teksts, ar kuru viņa droši ieņem tā saucamās nopietnās literatūras kuģi, cerams, ļaus atvērt ļaužu sirdis pašiem iepazīties ar spilgto „Zaļo Vārnu”. Salīdzinājumam, lai kalpo idejiski veiksmīgais, bet nepelnīti neievērotais autores garstāsts tīņiem „Virtuālais eņģelis” (ALI S, 2010), kas jau pāris gadus atpakaļ atklāj Ulbergas spēju un prasmi meistarīgi uzburt ne vien emocijas un tēlus, bet arī spraigu sižetu.

Ieva Plūme

_ _ _

Grāmatas apraksts no www.diena.lv

Tagi: jaunās grāmatas, Olaine, Kristīne Ulberga