1949. gada vasara. Uz Sibīriju tiek izsūtīts pazīstamais režisors Voldemārs Pūce, un nedaudz vēlāk viņam seko vēl divas personas – latviešu nacionālismā un angļu orientācijas spiegošanā apsūdzētā jaunā aktrise Daila Kukaine-Pūce un tikai septiņus mēnešus vecais “spiegs” Kaspars Pūce. Tas, kas varēja izrādīties un daudzām latviešu ģimenēm kļuva par traģēdiju, Kaspara Pūces autobiogrāfiskajā grāmatā attēlots kā absurds dēkains piedzīvojums, tverts ironiskā skatījumā un asprātīgi atstāstīts. Un tas viss – neraugoties uz neapstrīdami smago dzīvi izsūtījumā, vairākām smagām saslimšanām un to, ka Pieamūras stepēs Pūcesbērnu sita tāpēc, ka ir latvietis, bet deviņu gadu vecumā pēc atgriešanās Latvijā – par to, ka ir krievs…

 

OCB elektroniskajā katalogā

Tagi: Aktieri, Biogrāfiska literatūra