Rabrindranats Tagore (1861–1941) ir bengāļu dzejnieks, dramaturgs, romānu rakstnieks, komponists un atzīts gleznotājs. Nav brīnums, ka visa viņa daiļrade spēcīgi ietekmējusi bengāļu literatūru un mūziku 19. un 20. gs. mijā.
Rabrindranata tēvs iemācījis dēlam sanskritu, skolā zēns apguvis arī citas valodas un iepazinies ar moderno zinātņu pamatiem.
Rabrindranats dzeju sācis rakstīt, kad viņam bijuši vien astoņi gadi, un publicējis to ģimenes literārajā žurnālā, bet sešpadsmit gadu vecumā tapuši pirmie lielākas formas sacerējumi – noveles un drāmas.
Izlasi “Gāju putni” R. Tagore sagatavojis dažu dienu laikā, kad devies uz Japānu, lai tur japāņu studentiem nolasītu vairākas lekcijas. Daļa brīnumjauko aforismu tapuši ceļojuma laikā, daļa ņemta no krājuma “Kanikā”, kas tulkojumā varētu nozīmēt “drusciņas” un bengāliski iznākušas 1899. gadā.
Krājums „Zelta laiva” (1895) radies skaistajās un laimīgajās Rabindranata Tagores mūža dienās, kas bijušas iekšēju pārdzīvojumu un noskaņu bagātas. R. Tagores biogrāfi šo laiku dzejnieka mūžā nodēvējuši par Šilaidas laikmetu.
Piecu gadu periodā (1902–1907) dzejnieks bija spiests pieņemt smagus pārbaudījumus – viņš zaudēja savu sievu, dēlu un meitu.
Šāntihiketonā, uz kurieni Tagore pārcēlies dzīvot, viņš nodibinājis savu skolu, kurā sākumā bijuši tikai daži skolēni, ar laiku uz tās pamata izveidots izglītības centrs ar mākslas skolu. Šajā periodā tapis krājums “Gitandžāli”.
R. Tagore iestājies par Indijas neatkarību. Tagores dzejas teksts izmantots Indijas un Bengālijas valsts himnās, dzejnieka lielais sapnis – garīgi tuvināt Austrumus un Rietumus.
1913. gadā R. Tagore saņem Nobela prēmiju literatūrā par dziļi izjusto un skaisto dzeju.

 

OCB elektroniskajā katalogā

Tagi: Bengāļu literatūra