Komunists tic tieši tāpat, kā tic katolis. Komunists tic, ka Dieva nav. To var saukt par neticību, bet tā ir viņa ticība. Viņš nav uzdevis jautājumus, viņš nav meditējis, viņš neko nav darījis, lai noskaidrotu, ka Dieva nav. Teists apgalvo, ka Dievs ir. Arī viņš neko nav darījis. Abi ir izvēlējušies, bet nav ne centimetru pavirzījušies patiesības virzienā. Tāpēc notiek kas ļoti dīvains - cilvēks, kurš ir teists, ticīgais, vienā mirklī vat kļūt par neticīgo, ateistu, un otrādi. Krievija pirms revolūcijas bija viena no teistiskākajām, reliģiozākajām valstīm pasaulē. Miljoniem cilvēku Krievijā būtu bijuši gatavi upurēt dzīvību Dieva vārdā. Pēc revolūcijas, kad mainījās vara, kad mainījās gara skolotāji, kad Svētos Rakstus aizstāja ar svēto Das Kapital, tad desmit gadu laikā visa valsts kļuva ateistiska. Noliegums un apgalvojums - abi ir viens un tas pats. Šaubas atšķiras no abiem. Tās nepadara jūs ne par teistu, ne par ateistu. Apgalvojums padara jūs par reliģiozu ticīgo, par teistu, noliegums padara jūs par neticīgo, par nereliģiozu ateistu. Šaubas nepadara jūs ne par vienu, ne otru. Tās vienkārši padara jūs par to, kurš uzdod jautājumus. Un tas ir cilvēka cienīgi.


OCB elektroniskajā katalogā