Talseniece Maija Laukmane savā jaunākajā dzejoļu krājumā "runā ar mani" arvien palikusi uzticīga pati sev, turpinādama liriskajos izjūtu un pārdomu uzzibsnījumos risināt ikvienam cilvēkam aktuālo tēmu – personības harmonijas meklējumi.

M. Laukmanes lirikas varone pastāvīgi ir sirsnīgā konfrontācijā ar LAIKU, izvirzot uzdevumu katrai dienai – ņemt pie rokas un vest pašai savus mirkļus cauri. Un vispirms jau – cauri tam, kas nesilda, kas neiepriecina, kas noslēpj dzīves krāsas. Sievišķīgā stoicismā, apzinoties maiguma un mīlestības potenciālu, M. Laukmanes dzejas varone pārvar visas šaubas, tāpēc jebkurš mirklis viņai spēj sniegt vai nu īsto vārdu, vai skaņu, vai dabas pieskārienu – ar putniem, puķēm pļavā un ziedošām ābēlēm dārzā, ar mēnesi un zvaigznēm debesīs.

Dzejnieces poētiskā pasaule nav vēsa prāta valstība – tā ir pazīstama jebkuram, kurš prot priecāties un brīnīties par mākoni, kas spoguļojas peļķē, vai nejauši atrastu kamenes ligzdu. M. Laukmanes dzejas sieviete, dodamās liriskajās pastaigās pa izjūtu un iespaidu takām, allaž nonāk pie mūžam neizsīkstošā cilvēcības avota – sirds.

M. Laukmane īpaši pievērsusies dialogam ar GAISMU, kuras klātesmi dzejniece, šķiet, sajūt visur un vienmēr: skaties gaismas virzienā – sirds / dienu no dienas māca / un es arī tā daru.

Dzejoļi Maijas Laukmanes krājumā "runā ar mani" lasītāju aicina apzināties, ka ik mirklis piepildīts un piepildāms, ja vien pasaulē raugāmies gaišām acīm un mīlošu sirdi un uzrunājam dzīvi un cilvēkus ar labiem vārdiem.

Tagi: M.Laukmane, Dzeja, Latviešu dzeja