Š jā grāmatā Raiņa pētniece Gaida Jablovska apkopojusi vēstules, kuras sarakstē ar Līzi priecēja ģimeni 16 gadu garumā.

 

Sarakstes aizsākums, kad puikam 14 gadi. Viņš pirmoreiz mūžā aizbraucis tālu, tālu no mājām – uz Rīgu – un sācis mācīties ģimnāzijā – vācu ģimnāzijā. Vācu valoda, vācu izglītība vēl skaitās par nākamo panākumu drošu garantiju. Un paši pirmie vārdi, kurus viņš raksta vēstulē ģimenei – “Mīļā māsa!”. Tā ir Līze.


Jāņa un Līzes – brāļa un māsas – sarakstīšanās nav nekāds romāns. Kādēļ mums lasīt šīs vecum vecās vēstules, kādēļ sekot notikumiem, bieži vien sīkiem, no sen izgaisušām dzīvēm?

Drīzumā Rainim apritētu 150 gadi. Kaut kādā veidā viņš patiešām dzīvāks par jebkuru no mums: mēs ar viņu runājamies, dzirdam un atceramies viņa teikto un rakstīto, strīdamies, dažreiz piekrītam viņam, dažreiz kategoriski nē, viņš mūs iepriecina un aizkaitina; mums ar viņu ir un turpinās neparastās un neviennozīmīgās attiecības.

Tagi: Memuārliteratūra, Bibliogrāfijas, Dokumentālā proza