Mani sāka apmeklēt sapnis, kas atkārtojās. Redzēju garu, kokiem apstādītu aleju, kur saules gaisma, lapotnei cauri lauzdamās, uz zemes zīmēja ēnu rakstus. Gāja sieviete un vīrietis, svētdienīgi ģērbušies. Viņai šauri, gari melni svārki. Baltā blūze ar kuplinātām piedurknēm un pie kakla cieši aizpogāta. Mati virs pieres augstā sasukā – tāda bija mode 19. gadsimta otrajā pusē. Vīrietis grima ēnā. Es viņu skaidri nesaredzēju, tikai nojautu. Viņi gāja, lietišķi sarunādamies, tādi ļoti nopietni. Vārdus it kā aizskaloja ūdens šalkoņa. Vieta man sveša. Skaidri apzinājos, ka nekad neesmu tur bijusi. Un kas viņi – tie gājēji? Vai mana tēva tuvinieki, kas, no liela tāluma aicinādami, nāk pie manis?

                                          *

  Šo grāmatu veltīju senļaužu piemiņai, tiem, kas dzīvoja toreiz, kad visvecākie bērzi vēl bija bērziņi un dižozoli – ozoliņi.

                                                                               /Lūcija Ķuzāne/

 

Lūcija Ķuzāne (dz. 1927. g.) – rakstniece un skolotāja. Novadpētniece, kas visu mūžu bijusi uzticīga savai Augšzemei, daudzajās grāmatās iemūžinādama tās cilvēku dzīvi un nesadomātos likteņus. Uzmanības lokā iekļāvusi gan tuvākus, gan tālākus novadniekus, savā rakstītājas gājumā īpaši piestājusi pie J. Jaunsudrabiņa, J. Veseļa, J. Dievkociņa, rakstniece nu pievērsusies pašiem tuvākajiem – sava tēva un mātes ciltij. Šī grāmata uzskatāma par būtisku Latvijas rakstītās vēstures daļu.

2003. gadā rakstniece apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

Tagi: Latviešu oriģinālliteratūra, Klasika, Mūsdienu literatūra, L.Ķuzāne