Siltajā dienvidu naktī, aizmiegot istabā, kuras grīda noklāta ar ābolu ražu, bērnības atmiņa liegi uzvējo dzimtenes smaržu. Starp miegu un nomodu tā atgādina, cik vēl ciešāk mīlu pirmējo dzimteni, otrējo atrazdama. Mums, joprojām slēptiem viensētniekiem, noslēgtajiem baltiešiem, Gruzijā atveras sirds slūžas. Pati sevi ne reizi vien esmu pieķērusi pie domas, ka te, Dievmātes draudzenes klēpī, man jādomā skaidrāk un īstāk. Jādomā neikdienišķāk, mēģinot citādo pieņemt par savējo un savējam piešķirt citādā vaibstus. Jādomā līdzi, ko domā sveši ļaudis, jāizlaužas no dzimtenes vēlējuma - šo domāja, to domāja, sveši ļaudis daudz domāja, ko domāja sveši ļaudis, to tu līdzi nedomā. /Nora Ikstena/

Tagi: Latviešu romāns, N.Ikstena