Lorēna Veisbergere neliek vilties! Stāsts turpinās no vietas, kur tas beidzās romānā “Sātans Pradas brunčos”. Rakstniecei ir izdevies eleganti savīt sižetu, liekot lasītājam gan izjust satraukumu, gan, kā jau ierasts, just līdzi varoņiem. Veisbergere dara brīnumus!.......

 

Šo zvana toni Endija atpazīs, cik ilgi vien dzīvos. Viņa nebija dzirdējusi to tik sen, un... atmiņas atkal atgriezās. Pirms meitene izvilka no somas telefonu, viņa jau zināja, kas būs zvanītāja, tomēr tik un tā jutās šokēta, ieraugot telefona displejā šos divus vārdus
MIRANDA PRĪSTLIJA.

Viņa neatbildēs. Viņa vienkārši nespēja to izdarīt. Endija dziļi ieelpoja, piespieda pogu “atteikt” un iesvieda telefonu atpakaļ somā. Tas atsāka zvanīt gandrīz nekavējoties. Endija juta, ka sirds sāk sisties straujāk un elpot kļūst arvien grūtāk. Ieelpa, izelpa, viņa pie sevis skaitīja, pieliecot galvu, lai izvairītos no lietus, saņemies un ej tālāk.
Tomēr Endijai vajadzēja saprast, ka
ATRIEBĪBA NEKAD NEIZIET NO MODES.

Tagi: Amerikāņu romāns, L.Veisbergere