“Man galvenais bija parādīt, ko es varu ...tā bija tiekšanās pēc ideālas kustības. Jo ir tāda ļoti interesanta lieta. Vismaz šķēpmešanā. Tad, ja tu izdari visu tā, kā tam jābūt, atbilstoši tavai ķermeņa konstrukcijai, ideālais metiens ir ārkārtīgi viegls un tu sajūti muskuļu kaifu. Nekur nav grūti. Viss iet. Visa muskuļu ķēde strādā, un šķēps lido! Ārkārtīgi skaisti un ļoti tālu.”
Inese Jaunzeme

Inese Jaunzeme. Melburna. Zelts.
1956. gadā toreizējo Padomju Latviju pāršalca prieka un lepnuma vilnis: latviete – olimpiskā čempione! Kaut arī Inese Jaunzeme uz olimpiādi devās PSRS komandas sastāvā, viņa tik un tā bija mūsējā.
Vai zelta medaļa un citi panākumi sportā bija Dieva sarūpēti vai Ineses spītīgās apņēmības rezultāts? Vai ceļš pa medicīnas kāpnēm bija Dieva nolikts vai Ineses apzinīgās rīcības sekas? Vai liktenīgā mīlestība Ineses dzīvē bija kā Dieva dāvana vai kā prieka un sāpju kokteilis? Un slimība?
„Mammu, vai tu biji Dieva lutekle?” – jautā Vita, Ineses meita. Un daudzajās sarunās, vēstulēs, dienasgrāmatu fragmentos, fotogrāfijās, kurās mums ļauj ielūkoties grāmatas autore Vita Jaunzeme, ir lasāma atbilde...

Vita Jaunzeme – grāmatas autore, Ineses Jaunzemes meita, teic, ka viņa ir izpildījusi sev solīto uzdevumu – uzrakstīt grāmatu par mammu. “Es esmu to izdarījusi, bet šī nav mana grāmata. Es apzināti gribēju stāvēt maliņā, lai runā mamma. Šī ir Mammas grāmata.”
Tā ir tapis leģendārās sportistes, olimpiskās zelta medaļas ieguvējas, šķēpmetējas Ineses Jaunzemes dzīvesstāsts.

Tagi: dzīvesstāsts, Oriģinālliteratūra, V.Jaunzeme