Patiesībā mani nesauc Klapatu Penija. Par "Klapatu" mani jokodamies iesauca tētis. Es saprotu, ka tas ir joks, jo ikreiz, kad viņš to pasaka, tā laiž vaļā taurējošu smieklu kā tāda zoss. Es gan tur neredzu nekā smieklīga. Un vispār man nav nekādas daļas gar klapatām. Dažkārt manas spožās idejas tā īsti nenostrādā. Es vienkārši esmu ķibeļu magnēts.

Tagi: Bērnu un jauniešu literatūra, Lasāmgrāmatas bērniem, Dž. Nadina