Ziemas pils, Pēterburgas slavenās baltās naktis, tilti un aristokrātiskais greznums ir vien daži no iemesliem, kādēļ Pēterburga vēl arvien ir daudzu ceļotāju sapnis. Vēstures elpa šo pilsētu dara īpašu. Tāpat kā stāsts par Krievijas pēdējā imperatora likteni.

Noslēpumi, kas vēl arvien vijas ap cara ģimenes bojāeju, ļauj rasties leģendām ar laimīgām beigām. Īru rakstnieks Džons Boins, kura grāmatas tulkotas vairāk nekā 35 valodās un piedzīvojušas arī ekranizācijas, radījis romānu “Ziemas pils” ― savu turpinājumu pēdējā imperatora dzimtas likteņstāstā. Arī šis stāsts ir par neticami laimīgu izglābšanos, jo cara meitu Anastasiju sastopam Pēterburgas baltajās naktīs vēl sešdesmit gadus pēc traģiskajiem notikumiem. Bet pirms tam... Kašinas ciemā notiek atentāts pret lielkņazu Nikolaju. Vēlāk Ziemas pils pagalmā nejauši sastopas cara meita Anastasija un zemnieka dēls Georgijs. 1919. gada rudenī Parīzē apprecas kāds iemīlējies pāris ― Zoja un Georgijs. Jačmeņevi. Zoja ir krievu vārds, un tas nozīmē dzīve.

Grāmata ļauj ieraudzīt ainu pēc ainas dzīves stāstu un noticēt tā iespējamībai. Par lietām, kur vēsture klusē, jo tai nav pierādījumu, rakstniekam pietiek ar savu iztēli. Par šo grāmatu jūsmo, to apbrīno un slavē. Tā ir lasīšanas vērta!

Tagi: Vēsturiskā proza, Krievija, Džons Boins, Galms un galminieki, Daiļliteratūra.