Starptautiskajā teātra dienā – 27. martā – Latgales Centrālajā bibliotēkā notika diskusija par Latvijas kultūras kanona skatuves mākslas sadaļu. Diskusiju organizēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvais centrs sadarbībā ar Latgales Centrālo bibliotēku.

Diskusijas eksperti bija teātra kritiķe Līga Ulberte un režisors Oļegs Šapošņikovs, diskusiju vadīja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bibliotēku attīstības institūta Bibliotēku konsultatīvā centra projektu vadītāja Liega Piešiņa.

Latvijas kultūras kanons izveidots 2008. gadā un ir izcilāko un ievērojamāko mākslas darbu un kultūras vērtību kopums, kas atspoguļo nācijas visu laiku nozīmīgākos sasniegumus kultūrā. To veido 99 vērtības septiņās kultūras jomās: arhitektūra un dizains, kino, literatūra, mūzika, skatuves māksla, tautas tradīcijas un vizuālā māksla. Skatuves mākslas sadaļā rodamas 15 vērtības:

  • Eduarda Smiļģa Dailes teātris no 1920. līdz 1960. gadam;
  • Alfrēda Jaunušana vadītais Nacionālais teātris (LPSR A. Upīša Akadēmiskais drāmas teātris) no 1967. līdz 1981. gadam;
  • Ādolfa Šapiro Jaunatnes teātris 20. gadsimta 60.–80. gados;
  • Alvja Hermaņa Jaunais Rīgas teātris no 1993. gada;
  • Alekša Mierlauka inscenētais Raiņa „Uguns un nakts” uzvedums Jaunajā Rīgas teātrī 1911. gadā;
  • Pētera Pētersona iestudētais Aleksandra Čaka „Spēlē, spēlmani” uzvedums Jaunatnes teātrī 1972. gadā;
  • Arnolda Liniņa iestudētais Henrika Ibsena „Brands” uzvedums Dailes teātrī 1975. gadā;
  • Oļģerts Kroders un viņa domu biedru teātris 20. gadsimta 60. gadu otrajā pusē un 70. gadu sākumā;
  • Pēteris Pētersons un viņa dzejas teātris 20. gadsimta 60.–70. gados;
  • Māra Ķimele un viņas psihoanalītiskais teātris;
  • aktrise Antra Liedskalniņa – viena no spilgtākajām dzīvā procesa aktieru tipa pārstāvēm Latvijā;
  • aktieris Uldis Pūcītis – viens no spilgtākajiem dzīvā procesa aktieru tipa pārstāvjiem Latvijā;
  • Roberta Ligera vadītā „Rīgas Pantomīma” 20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gados;
  • Helenas Tangijevas-Birznieces radošais ieguldījums Latvijas baleta mākslas nozarēs;
  • Aleksandrs Lembergs un Latvijas balets 20. gadsimta 60.–80. gados.


Kā redzams, skatuves mākslas vērtību sarakstā rodamas gan konkrētas personības un teātri, gan atsevišķi to darbības posmi un virzieni. Kā atzina Līga Ulberte, tas, ka kanonā tiek izcelts atsevišķs kāda režisora darbības posms nenozīmē, ka pārējā viņa daiļrade ir slikta. Latvijas kultūras kanona skatuves mākslas sadaļas ekspertu ideja bija izcelt to darbības virzienu, ieguldījumu, kas tolaik bija novatorisks un ir unikāls, raugoties arī no šodienas skatupunkta. Līga Ulberte uzsvēra, ka izveidot konkrētu vienību sarakstu tik gaistošai mākslai, kāda ir teātris, nav viegls uzdevums. Arī Oļegs Šapošņikovs piekrita, ka teātris eksistē tikai tajā mirklī, kad tas ir uz skatuves. Viens no izrāžu iemūžināšanas un tālāknodošanas risinājumiem ir videoieraksti, taču – kā izvēlēties īsto brīdi, kad veikt šo ierakstu? Katra izrāde ir citāda, līdz ar to nav garantijas, ka ierakstīts tiek labākais šīs izrādes variants... Tieši teātra netveramības un saraksta ierobežotības dēļ Līga Ulberte, lai gan bijusi viena no saraksta veidotājām, vēl aizvien ierindo sevi kanona pretinieku rindās.

Krietni optimistiskāk uz Latvijas kultūras kanonu raugās Oļegs Šapošņikovs, kurš tajā redz vismaz trīs pozitīvas iezīmes. Pirmkārt, tas ir latviešu kultūras identifikācijas dokuments. Varbūt nebija pareizā izvēle to saukt par kanonu, taču tik mazai valstij kā Latvija tas noder gan pašidentifikācijai, gan prezentācijai ārzemniekiem. To, kas ir Puškins vai Gogolis, ārzemēs nav jāskaidro, bet kā ir piemēram, ar Raini?... Otrkārt, kanons ir stimuls šodienas māksliniekiem, tas liek censties strādāt tā, lai nākotnē tiktu iemūžināts kanonā. Šeit režisors uzsvēra vēl vienu būtisku skatuves mākslas atšķirību no citām mākslas formām – ja mūzikā vai vizuālajā mākslā var radīt mākslu ne tikai citiem, bet arī pašam sev, tad teātrī tas nav iespējams. Tikai pašizpausmei iestudēta izrāde būtu neprāts un izšķērdība, teātris tomēr ir orientēts uz skatītāju un bez tā nav iedomājams. Līdz ar to kanons motivē iestudēt izrādes, kas ir potenciāls nākotnes kanonam. Treškārt, kanons neapšaubāmi izmantojams izglītībā, kur lielāka problēma par saturu (nav ne runas par to, ka varētu apšaubīt līdz šim izveidotos kanona sarakstus), ir tā pasniegšanas veids (šajā gadījumā – kanona vērtību iedzīvināšana). Lai nav tā, ka ar kanona izveidošanu process izbeidzas.

Par problemātisku Oļegs Šapošņikovs atzīst to, ka eksperti kanona sarakstus ir veidojuši bez sabiedrības iesaistes. Viņaprāt, šādā gadījumā rīkojams bezmaz referendums. Taču par tautas izvēli liecina gan, piemēram, Latvijas Televīzijas rīkotās aptaujas „Lielā lasīšana”, gan Saeimas un pašvaldību vēlēšanu rezultāti... Atrast līdzsvaru starp ekspertu un tautas vērtējumu nav viegls uzdevums, jo vieni par pamatkritēriju izmanto māksliniecisko vērtību, otri – sajūtas. Ieskatam pamēģināsim atbildēt uz Oļega Šapošņikova auditorijai uzdoto jautājumu: vai tiešām mēs Latgales kultūras kanonā iekļautu izrādes „Klepernīku pogosta zvaigzne” un „Latgola.lv”?

Interesanta izvērtās saruna par to, vai latviešu tauta ir ne tikai dziedātāju tauta, bet arī teātra spēlētāju tauta. Latviešiem ir patiešām spēcīgas amatierteātru tradīcijas, latvieši teātri spēlēja bēgļu nometnēs Otrā pasaules kara laikā, šodien teātris tiek spēlēts vai ikvienā novadā un pagastā... Līga Ulberte šim apgalvojuma lika pretī socioloģisko pētījumu rezultātus: izpētīts, ka Latvijā teātri apmeklē 30 % iedzīvotāju, turklāt šis cipars ir visnotaļ stabils – paaudzes mainās, bet teātra apmeklētāju procents ir nemainīgs. Jāteic gan, šie pētījumi attiecas uz teātra apmeklēšanu, šajā gadījumā vairāk derētu pētījumi, kas būtu veltīti latviešu teātra spēlēšanas aktivitātei.

Šī bija ceturtā diskusija Latvijas Nacionālās bibliotēkas rīkotajā pasākumu ciklā „Latvijas kultūras kanona zīmē”. Pirmā diskusija 26. februārī notika Balvos un bija veltīta kultūras kanona tautas tradīciju sadaļai. Diskusija par kanona kino sadaļu notika 4. martā Cēsīs, par mūzikas sadaļu – 18. martā Liepājā.

Nākamās diskusijas par Latvijas kultūras kanonu notiks:

  • 4. aprīlī Madonas novada bibliotēkā – literatūras vērtības (piedalās grāmatu redaktore Gundega Blumberga un rakstniece Nora Ikstena);
  • 16. aprīlī Mežotnes pagasta Mežotnes bibliotēkā – arhitektūras un dizaina vērtības (piedalās arhitekte Ieva Zībārte un mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis);
  • 24. aprīlī Jēkabpils Galvenajā bibliotēkā – vizuālās mākslas vērtības (piedalās mākslas zinātniece Laima Slava un mākslinieks Aivars Vīlipsons).


Pasākumu cikls un izstāde ir projekta „Latvijas kultūras kanona vērtību popularizēšana Latvijas publiskajās bibliotēkās” sastāvdaļa. Projekta mērķis – veicināt Latvijas kultūras kanona atpazīstamību un rosināt diskusijas par kultūras vērtībām. Projektu finansiāli atbalsta Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

Ziņu sagatavoja:
Māra Jēkabsone
Latvijas Nacionālās bibliotēkas
Bibliotēku konsultatīvā centra galvenā bibliotekāre
Tālr.: 67969132

Tagi: Latvijas kultūras kanons