Par to, cik tuvu ir jurģi Gaismas pilī un kas ir mazas valsts grāmatniecības problēmas, ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku sarunājas Andrejs Panteļējevs.

Sāksim ar vienu personīgu jautājumu. Vai jūs atcerieties savu pirmo grāmatu?

 

Jā, tā bija Palle viens pats pasaulē. To ļoti labi atceros...

 

Vai arī pēc tam to esat pārlasījis?

 

Jā, šad un tad. Bērnudārzā es pirmais iemācījos lasīt, un tad man vajadzēja lasīt visiem priekšā. Līdz ar to zināju šo grāmatu gandrīz no galvas.

 

Kad jūs sapratāt, ka jūsu dzīve pamatā būs saistīta ar grāmatām?

 

Pēdējā klasē es biju tādās kā krustcelēs, kad es nevarēju saprast, ko darīt, jo mani interesēja daudzkas. Ģeogrāfiju gribēju studēt. Ekonomiku gribēju studēt. Vēsturi gribēju studēt. Arī mākslas vēsturi. Līdz ar to bija tāds brīdis – mana draudzene tajā laikā gatavojās stāties tieši bibliotekāros. Es pabrīnījos, ka vispār tāda specialitāte ir un ka ir vajadzīga augstākā izglītība tādiem bibliotekāriem. Kaut kāds klikšķis bija, un man galīgi negāja ar matemātiku. Tā es domāju – nē, tur, kur ir matemātika, tur būs problēmas. Tad nu es domāju, ka varbūt tur, bibliotekāros, viss sanāk kopā. Manas intereses bija daudzveidīgas, un zināmā gadījuma dēļ izšķīros iet uz bibliotekāriem.

 

Kāda formāta grāmatas jūs pats šobrīd lasāt – papīra vai no planšetēm?

 

Es lasu papīra grāmatas. Šīs planšetes ērtības vēl neesmu izbaudījis.

 

Bet pēc desmit gadiem vilcienā vēl redzēsim cilvēkus lasām papīra grāmatas?

 

Pēc desmit gadiem vēl noteikti. Ir tāda teorija, ka noteikti divdesmit gadu vēl paralēli pastāvēs tradicionālās un digitālās grāmatas. Ja runājam vispār par digitālo informāciju, tās ir drusku atšķirīgas lietas. Bet par grāmatām, visticamākais, ka tās vairāk būs ekskluzīvākas lietas nekā zirgu izjāde... ja nav savas mašīnas.

 

Saprotu, ka šis jautājums jau ir "apzelēts", tomēr arvien mums jautā – kādēļ laikmetā, kad grāmatas lasīsim digitalizēti, mums bija jābūvē tik liela un dārga bibliotēka?

 

Tādēļ, ka ir grāmatas, kas ir izdotas, publicētas un kurām ir saistība ar nācijas pagātni un vēsturi. Kuras, visticamākais, neiznīcinās tāpēc, ka viņas ir tik vecas – pat XV–XVI gadsimtā nodrukātas. Tā ka kādam tās ir jāglabā. Es arī labi apzinos to, ka arvien vairāk sastapsimies ar tā saucamajām bibliotēkām bez grāmatām, kad bibliotēka ir, bet grāmatu tur nav, lai gan tā joprojām ir bibliotēka. Tur ir informācija, bibliotekārs, kurš pie datora palīdz cilvēkam atrast informāciju un lasīt šajā datorā, jo bieži ir informācija, kas drīkst būt pieejama tikai bibliotēkas telpās saistībā ar autortiesību ierobežojumiem un tā tālāk. Nacionālās bibliotēkas visā pasaulē turpinās pastāvēt, es teiktu, kaut kādā veidā kā muzeji.

 

Kas būs tas galvenais serviss pilsonim, ko piedāvās Latvijas Nacionālā bibliotēka?

 

Galvenais būs tas, ka būs darba vieta, kur vienlaikus izmantot tradicionālos un elektroniskos resursus, gan nodarboties ar mentoru.

 

Tātad daļēji tā būs bibliotēka bez grāmatām, kā jūs jau teicāt.

 

Ir tāds termins, kas pastāv, lai gan man tas ļoti nepatīk, saucas hybrid library, tātad – hibrīdbibliotēka. Kur tiek sabalansēti resursi. Var izmantot gan to bibliotēkas resursu, gan arī cilvēkam ir svarīga savstarpēja komunikācija. Tāpēc mums būs daudz vietas, lai nāktu mazākas grupas un notiktu semināri, diskusijas, tikšanās. Respektīvi, cilvēki savā starpā varēs arī komunicēt. Un tas ir ļoti tipiski, ka ir bibliotēkas, kurās daudzkas notiek. Ir tā saucamie notikumi saistībā ar saturu. Katru dienu tiek atklāta grāmata, notiek lekcijas... Tā nav tāda vieta, kur tikai kāds sēž un lasa grāmatu.

 

Kādas būs vecākās grāmatas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā (LNB)?

 

Vecākās mums ir no XV gadsimta.

 

Un kopējais grāmatu apjoms?

 

Šeit jau ir arī žurnāli, notis, plakāti un tamlīdzīgi. Mūsu bibliotēkā ir vairāk nekā četri miljoni iespieddarbu, tas saistīts tieši ar nacionālo kultūras mantojumu.

 

Pēc desmit gadiem kāds interesents varēs atrast arī šo interviju laikrakstā Diena papīra formātā?

 

Latvijas avīzes mēs glabāsim, cik būs iespējams. Ar avīzēm problēma ir tā, ka avīžu papīra kvalitāte mūsdienās ir ļoti slikta un ir liela problēma tās saglabāt. Tas ir iemesls, kādēļ uzsākām digitalizācijas programmu, lai laikrakstus digitalizētu. Mums tagad jau ir pusmiljons lappušu. Vissarežģītāk tomēr būs saglabāt oriģinālu.

 

Par LNB būvniecības peripetijām. Kāda ir šībrīža situācija?

 

Šobrīd ir tā, ka galvenās Birkerta ēkas būvdarbi iet uz beigām, notiek pārsvarā iekšējās apdares darbi, liek paklājus, durvis, koka apdares, liftus un tamlīdzīgas lietas. Lielākā aizķeršanās ir ar infrastruktūras ēku, kur jābūt vismaz būves pirmajai kārtai un kurā paredzēti galvenokārt tehniskie elementi. Aizķeršanās saistīta ar konkursu, jo tika apstrīdēti tā rezultāti, līdz ar to pēc vairākiem pārtraukumiem, kas saistīti ar Iepirkumu uzraudzības biroju, nonāca pie tā, ka konkurss tika pārtraukts un sākta sarunu procedūra ar nacionālo būvkompāniju. Tas notiek šajās dienās, un nav skaidrības, kā noslēgs līgumu.

 

Skaidrs, ka Jurģus svinēt bez šīs infrastruktūras ēkas jūs nevarat.

 

Tā ir tā problēma. Jo caur to būs gan siltumapgāde, elektrība, ēdināšanas sistēma, nepieciešamās dzesēšanas iekārtas.

 

Vai ir aizķeršanās ar ēkas finansējumu?

 

Nē, finansējums ir kārtībā. Jāskatās, kādas būs detaļas, kad beigsies sarunu procedūra.

 

Ja visas kārtis labi saliksies, kad LNB vērs durvis apmeklētājiem?

 

Šī gada rudenī vajadzētu būt iespējai atklāt ēku. Jautājums par to, kad būs ēkas atklāšana, tas jau vairāk ir politiķu jautājums. LNB jautājums ir, lai ēka būtu pieņemama ekspluatācijai. No kā es drusku baidos, ir tas, vai nodošanas/pieņemšanas procedūrā viss būs pieņemams. Zinām, ka celtniecībā ir dažādas iebildes.

 

Bet jūs, staigājot pa māju, redzat jau tagad, ka varētu būt "lažas"?

 

Tādas lielas "lažas" nav, sapulces notiek regulāri, un pretenzijas, kuras ir, savlaicīgi izrunājam. Mēs faktiski esam gala lietotāji, un nav jau tā, ka mēs uzreiz visās detaļās varam izprast, kas tur trūkst.

 

Tīri funkcionāli jums kā jaunās mājas saimniekam ar to, kas Birkerta ēkā ir paveikts, šķiet, viss ir kārtībā?

 

Tas, kas attiecas uz ēku, jā. Cita lieta ir tā, kad infrastruktūru sākām, bija paredzēts lielāks papīra restaurācijas un saglabāšanas centrs, kuru izmeta krīzes dēļ. Droši vien esam to pazaudējuši, un diez vai projekta ietvaros izdosies ko tādu izveidot. Pamata ēkā viss, kas bija paredzēts programmā, tas arī ir. Ja vēl kādi sīkumi uzrodas, līdz šim esam labi varējuši tos risināt. Radās jautājums par akustikas kvalitāti, ka zālē varētu būt labāka akustika, lai notiktu dažādi koncerti. Tas projekta gaitā tika atrisināts no ministrijas un būvnieku puses. Mēs zinām, ka ar laiku tādā ēkā uzrodas problēmas, kuras neviens no mums nav gaidījis. Esam bijuši vismaz 30 jaunās bibliotēkās un zinām, ka atklājot saka – viss ir super! Aizbraucam pēc pieciem gadiem, un mums saka – jā, senāk to un to neizdomājām.

 

Kuras, jūsuprāt, ir labākās pasaules bibliotēkas?

 

No jaunu būvju viedokļa runājot, noteikti Frankfurtē Vācijas Nacionālā bibliotēka. Lielu pieredzi ieguvām no Igaunijas Nacionālās un Dānijas Karaliskās bibliotēkas; kā tīrās krātuves – Zviedrijas Karaliskā bibliotēka. Slikts piemērs ir Francijas Nacionālā bibliotēka. Tur viss bija ačgārni. Francijas bijušais prezidents Miterāns ieraudzīja tos četrus torņus un pateica: "Es šito gribu!" Ielika iekšā programmas, grāmatas, bet viss izrādījās tik nepiemērots un neērts funkcionēšanai. Bet paradokss ir tas, ka bibliotēku katru dienu apmeklē 4000 cilvēku, bet lasītavā vietas jāpiesaka caur internetu. Tur nevar tā aiziet un cerēt, ka būs kur sēdēt.

 

Bet principā pasaulē turpina no jauna būvēt lielas bibliotēkas?

 

Turpina būvēt. Mēs Eiropā noslēdzam to būvēšanas loku. Bet, ja atgriežamies pie Frankfurtes, kad tur uzcēla jauno bibliotēku vēl 60. gados, pēkšņi viņi saprata, ka kaut kas nav kārtībā, jo tā bija bibliotēka ar milzīgiem krājumiem, bet lasītavā bija 70 vietu. Tad kāda velna pēc uzturam tik lielu ēku, kas nav domāta pašiem cilvēkiem? Viņi tajā pašā pilsētā pēc 20 gadiem uzcēla jaunu, ar daudzām lasītavām un vietām, kur notiek dažādas izstādes. Tie bija tie 20 gadi, kad būtībā lielākā daļa nacionālo bibliotēku tika uzceltas no jauna vai ar milzīgām piebūvēm visās valstīs. Tagad ir tā, ka ceļ bibliotēkas Baltkrievija, Uzbekija, ir vairāk eksotiskās valstīs, toties ceļ kosmiskā ātrumā. Uzbeki uzcēla divos gados, kas ir kaut kas neaptverams. Mēs stāvējām pie būvbedres, kad viņi savējo jau bija atklājuši.

 

Tātad bibliotēka būs paredzēta ne vien klusai lasīšanai, bet būs arī sociālo kontaktu vieta.

 

Jā, jo teātri, koncertzāles vai izstāžu zāles funkcionē savādāk. Tur tomēr ir cits modelis, tāpēc niša, kur ir tieša cilvēku komunikācija, ir ļoti svarīga. Un šī funkcija ir izteikta tieši bibliotēkām.

 

Par to, kas notiek Latvijas grāmatniecībā – ko publicējam un rakstām. Vai jums ir savs viedoklis kā galvenajam grāmatu vīram?

 

Es nepārspīlētu par to galveno grāmatu vīru. Grāmatniecība Latvijā atrodas tajā grupā, pie kuras pieder valstis, kurās nav liels iedzīvotāju skaits, kas lasa attiecīgajā valsts valodā. Ja skatāmies uz Igauniju, Lietuvu, Slovākiju, kur runa ir par dažiem miljoniem iedzīvotāju, tur grāmatniecības situācija vienmēr atšķirsies, ja salīdzina ar valstīm, kur ir pietiekami lielas tirāžas, lai uz ekonomiskajiem pamatiem varētu nodrošināt grāmatniecību... Mazās valstīs šī joma ir jādotē, un tai ir jābūt lielākā mērā valsts politikai. Kaut gan jāsaka, ka tā politika arī frančiem ir ļoti izteikta, ar milzīgu protekcionismu frankofonijas valstīs.

 

Kā jums šķiet, vai Latvijas valsts atbalsta?

 

Domāju, tā ir nemitīga cīņa – tad par PVN, tad par citām protekcionisma lietām – kā Kultūrkapitāla fonds vai vēl kādi instrumenti. Piemēram, ir iepirkumi bibliotēkās, kas varētu būt labs instruments, ja to nostabilizētu. To dara pat Norvēģijā – ievērojamu daļu grāmatu valsts iegādājas no izdevējiem bibliotēku vajadzībām. Bet Latvijā tas visu laiku notiek ar stumdīšanos...

 

Vai valstij būtu jāpiemaksā honorāri rakstniekiem?

 

Tas ir ļoti delikāts jautājums. No malas man šķiet, ka autori, no vienas puses, ir neaizsargāti. No otras puses, kurš noteiks to brīdi, kur ir taisnīgs atalgojums par talantīgi uzrakstītu, labu darbu un kur varbūt ir runa par amatniecību un ka tas ir tikai sociālais atbalsts. Uz tādu var pretendēt jebkurš. Tas ir sarežģīts jautājums, jo pateikt, kurš ir īsts rakstnieks un kurš – grafomāns, nu kurš tad tiesās? Katrā ziņā bibliotēka to nevar darīt. Pat tas kritērijs, ko un cik daudz lasa, ne vienmēr ir pielietojams. Cilvēki lasa lubu literatūru arī... Tāpēc, kas būtu jāstimulē valstij – jāatbalsta kaut kādas kvalitātes lietas. 20.–30. gados bija laba prakse piedāvāt balvas un prēmijas. Bija tā saucamās rakstnieku stipendijas. Kaut vai Dienas balva ir viens normāls mehānisms, kur darbi iet caur kaut kādu sietu un cilvēki to vērtē. Tas, kurš to saņem, piemēram, Uldis Bērziņš, tā ir ļoti adekvāta lieta.

 

Vai jums patīk šobrīd izdotā oriģinālliteratūra?

 

Jāsaka, ka literatūra šobrīd nav slikta. Negribu runāt kā literatūrzinātnieks, lai gan mūs dažreiz liek vienā maisā ar grāmatniecību. Es vairāk pretendēju uz pozīciju – patīk, nepatīk, nevis profesionālu vērtējumu. Man šķiet, ka laba ir dzeja, jaunie autori. Paradoksāli, ka no pagājušā gada ažiotāžas, kas pievērsa lielu uzmanību literatūras procesam, es konstatēju, ka situācija ir labāka, nekā iepriekš biju domājis.

 

Valdībā visvairāk nākas sadarboties ar kultūras ministru. Kāda ir jūsu sadarbība visā šajā procesā?

 

Mans pirmais kultūras ministrs bija Raimonds Pauls, līdz ar to visiem ministriem ir bijis jāsadarbojas. Mans princips par kultūras ministriem – teikt labu vai neko. Objektīvi varu pasekot, ka pašreizējā ministre dara to, kas ir viņas spēkos attiecībā uz LNB projektu. Bet vēl svarīgāk bija tas, ka viņa kabinetā panāca to, ka sakarā ar jauno bibliotēku ir palielināts finansējums arī pašas bibliotēkas funkcionēšanai. Jo krīzē samazināja finanses bibliotēkas darbam tieši tāpat kā visur, bet mēs nevaram ieiet jaunajā ēkā ar šo milzīgo samazinājumu. Ja mēs nestrādāsim divās maiņās, neviens nesapratīs to ieguldījumu lielajā ēkā. Mums atkal jāpieņem jauni cilvēki darbā, ir vajadzīgi jauni informācijas resursi, un tas tiešām ir izdarīts. Kopumā viņas darbības ir atbalstāmas.

 

Vai varat nosaukt sev tuvākos autorus, pie kuriem jūs mīlat atgriezties?

 

Latviešu literatūrā tas tomēr ir Aleksandrs Čaks, lai cik triviāli tas būtu. Tas vairāk saistīts ar jaunības lietām, kad viss tika uztverts emocionālāk. Knuta Hamsuna "Bads" man ir kā tāds etalona romāns, kas, man šķiet, jāizlasa katram. Gan tam, kuram dzīvē iet labi, gan sevišķi tam, kam dzīvē iet slikti.

 

Dosjē

 

Andris Vilks

- Dzimis 1957. gadā Rīgā

- Beidzis Rīgas 24. vidusskolu

- Beidzis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotekāru specialitāti

- Studiju laikā strādājis celtniecībā un Rīgas kinostudijā

- Kopš 1975. gada strādā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

- No 1989. gada Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors

- Bezpartejisks

***

"Es domāju, ka vēl pēc desmit gadiem sastapsim cilvēkus, kas vilcienā lasa grāmatas papīra formātā"

/Andris Vilks/

 

Cik ilgi vēl cilvēki lasīs grāmatas papīra formātā?

 

Juris Kaža, tehnoloģiju žurnālists

"Līdz šī gadsimta beigām, kamēr vēl būs dzīva paaudze, kas ir pieradusi pie grāmatām, vai kuriem ir bijusi kaut kāda saskarsme, pieķeršanās tām. Paaudze, kas ir turējusi rokās papīru. Tā paaudze, kas dzimst un ir zīdaiņi tagad, tie varbūt ļoti reti redzēs grāmatas. Viņiem galvenais drukātā vārda lasīšanas veids būs kaut kas līdzīgs planšetdatoram. Nupat sazvanījos ar savu trīsarpus gadus veco mazdēliņu Zviedrijā. Viņam galvenais jautājums bija, kad es atkal atbraukšu ar savu iPad. Šie «elektroniskie bērni» jeb «ībērni», paņemot rokā īstu žurnālu, jau mēģina lapu pāršķirt tā, kā to dara planšetdatorā. Klasiskajai literatūrai, kurai neviens klāt neko nepierakstīs, piemēram, Mērnieku laikiem, grāmatas formātā zināma loma kādu laiku vēl varētu būt kaut vai kā dāvanai. Cilvēks nenāks uz dzimšanas dienu ar flešatmiņu. Bet ziņu un izklaides izdevumiem nākotne ir planšetizdevumos, nevis papīrā. Tomēr kā arhivēšanas veids, lai nodrošinātos pret dažādām katastrofām, kas var ietekmēt elektroniskos arhīvus, grāmatas pastāvēs vēl ilgi".

 

"Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunā būve nepieciešama kā nacionālo rakstisko bagātību glabātava un kultūras centrs"

/Andris Vilks/

 

Vai jūs uzskatāt Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku par svarīgu un nepieciešamu objektu Rīgai?

 

Nils Ušakovs, Rīgas mērs

Ja mēs runājam par to, cik lietderīgi ir ieguldīt 200 miljonus latu (šādu kopējo izmaksu summu min mediji) Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunās būves Gaismas pils celtniecībā, tad gribu salīdzināt, ka par šo summu, piemēram, varētu nosiltināt 25% visu Rīgas dzīvojamo māju pat bez iedzīvotāju līdzfinansējuma. Ja mēs runājam par to rezultātu, kas būtu jāsasniedz ar LNB būvniecību, proti, ieguldījumu izglītībā, tad to nevar uzskatīt par samērīgu. Novirzot šos 200 miljonus, piemēram, Latvijas Universitātei, Rīgas Tehniskajai universitātei vai Rīgas Stradiņa universitātei, šīm augstskolām būtu lielas izredzes ievērojami pakāpties visos starptautiskajos izglītības kvalitātes reitingos, un tas būtu ļoti svarīgi valsts attīstībai.

Ziņu sagatavoja:
Andrejs Panteļējevs
Laikraksts "Diena"

Tagi: Gaismas pils, Andris Vilks, Kultūras darbinieki, Latvijas Nacionālā bibliotēka