Nataša Kampuša, 10 gadus veca austriešu skolniece, tika nolaupīta ceļā uz skolu. Telekomunikāciju tehniķis Volfgangs Priklopils viņu ievilka savā preču piegādes mikroautobusā. Astoņus gadus viņš meiteni turēja gūstā savas mājas pagrabā.

“...Nepilnu piecu kvadrātmetru šaura telpa. Vienpadsmit kubikmetru gaisa. Es kā tīģeris krātiņā staigāju no sienas līdz sienai. Jutos kā iekonservēta šai pazemes seifa šaurībā,” atceras Nataša. Viņa izbēga 18 gadu vecumā. Viņas nolaupītājs izdarīja pašnāvību, mezdamies zem vilciena. Natašas Kampušas vārds izskanējis visā pasaulē. Neskaitāmi avīžu raksti, televīzijas pārraides, intervijas... žurnālistu, psihologu, rakstnieku un pat kinematogrāfu joprojām neizsīkstošā interese.

Ļaužu interese un arī neizpratne. Nataša nelīdzinās upurim. Viņa nav salauzta, iznīcināta, nožēlojama. Tas dzina neprātā viņas paverdzinātāju Priklopilu. Daudzi nespēj saprast, kā gan no mazās, pagrabā ieslodzītās, sistās, badā mērdētās, neskolotās un pazemotās meitenītes varēja izaugt tik garīgi stipra, intelektuāla, sevi cienoša meitene ar savu individualitāti, savu personīgo viedokli. Viņu nespēj pieņemt kā upuri. Un to viņai nepiedod. Un vēl viņai pārmet tā dēvēto Stokholmas sindromu. Nataša savās intervijās teic, ka dzīvē nepastāv tikai labais un ļaunais, baltais un melnais, un viņas patiesi nežēlīgajā nolaupītājā brīžiem tomēr esot bijis arī kas gaišs, kas žēlojams. Daudzi to nespēj pieņemt."

Šajā grāmatā Nataša Kampuša stāsta par savām 3096 bezcerības un cerību, vājuma un izturības dienām. Tā jau izdota daudzās pasaules valstīs un guvusi ļoti lielu popularitāti.