Vēl jau es kādu brīsniņu ķepurošos, drūmi prātoja riteņbraucējs. Ķelli nolikšu rudenī, kad daba arī pošas uz dusu, koki nomet lapas, salna nokož ziedus, gājputni aizlaižas uz siltām zemēm, bet manīgie dzīvnieki ielien alās, lai gulētu līdz nākamajam pavasarim. Trūdu laikā šķirties no dzīves tomēr drusciņ vieglāk nekā ziedonī, kad visa radība mostas, kusts, kopojas...