“Šoziem varbūt palikšu tepat Tipaiņos par nolīgtu lielo meitu. Skolā savas sešas klases esmu pabeigusi, par tālāku mācīšanos nav, ko sapņot, kaut arī man ļoti gribētos. Tas nebūs iespējams, jo brālis Jānis vēl nav ticis galā ar studijām. Bet, kad viņš būs ticis uz zaļa zara, kā māte mēdz sacīt, es jau būšu par vecu, lai sēdētu skolas solā. Vai, kā es būtu gribējusi mācīties, kļūt par ārsti! Taču tas sapnis ir līdzīgs zelta pieneņziedam, kuru aizlaizīs laika govju raupjās mēles un pēcāk gadu pēc gada pamazām vien sīki sagremos.”
Tā savas dzīves ziedonī, sešpadsmit gadu vecumā, spiež romāna galvenā varone Zuze, pieneņziedu pilnā pļavā ganīdama govis.

Kāds būs Zuzes mūžs? Vai viņai izdosies saglabāt savus sapņu ziedus vai arī tos nāksies upurēt ikdienībai un citu laimei? Un kas īsti Zuzei vajadzīgs pašas laimei?