Visticamāk, tā ir likumsakarība, ka Ursula baidās mainīt dzīvesvietu. Viņas laiks aizrit necilā Rīgas centra namā, atstājot zīmes gan vidē, gan cilvēku attiecībās. Vieni, ieskaitot vistuvākos, pazūd kara ceļos, citi nāk vietā, taču bārenes saskarsme ar svešajiem veidojas grūti. Bet pagalma ievā un bruģakmeņos, senajās dziesmās un kaimiņu strīdos turpina dzīvot māju sajūta ar reiz gūtajām atziņām par labo un ļauno. Kļūdama par iecienītu aktrisi, Ursula piedzīvo gan lidojuma prieku, gan klupiena nežēlību, bet darbam vajadzīgo patiesības izjūtu atgūst ievā un bruģakmeņu labajos nodomos. Vai mātei un meitai ir vieni vērtību mēri? Vai ir vēl cits spēks, izņemot mīlestību, kas nodomus padara kopīgus?.