Grāmatas darbība norisinās padomju laikā, 1961. gadā, Kurzemē. Liepājas puikas, kas pavasara brīvdienas pavada lauku mājās, kļūst par detektīviem, meklējot pieradināto stirnu buciņu, kas pazudis ugunsgrēka laikā. Taču šie meklējumi noved viņus pie citiem atklājumiem – pie noslēpumaina purva salas bunkura un sarežģītiem vēstures notikumiem. Pamazām sāk stāstīt arī omamma un opaps, kas izrādās tajos cieši iesaistīti. Taču „ārpus šā ķēķa”, kā saka omamma, par to runāt nedrīkst.

 

Izrādās, daudzi kaimiņi turpina dzīvot līdzās, viens par otra pagātni zinot visai sāpīgas lietas. Vēl vairāk: ir noslēpumi, kas var maksāt dzīvību. Zēniem pieaugušo rīcību ir grūti saprast, grūti attaisnot… Palēnām viņiem rodas apjēga par to, ka pagātnē nekas nav vienkāršs un melnbalts. Taču līdz mūsu laikam, kad par to visu varam runāt atklāti, vēl tālu.

 

Rakstnieks, attēlojot nacionālo partizānu grupas dzīvi mežā,  izmantojis daudz dokumentāla materiāla, arī precīzu mežabrāļu bunkura uzbūves aprakstu, un citas ar izdzīvošanu saistītas zināšanas. Reiņa Pētersona ilustrācijas uzbur Kurzemes meža noskaņas – brīžiem romantiskas, brīžiem skumjas, liekot domāt par mežā patvērušos cilvēku jūtām un arī  par to aizmirstības mežu, kas mūsdienās jau klāj atmiņas par daudziem svarīgiem notikumiem.