Dzērbenes draudzes skolas darbinieku Toma un Paulīnes Gailīšu piektais bērns, meita Marta, piedzima saltā, spoži zvaigžņotā 1880. gada decembra naktī, kad baltajā Dzērbenes baznīcā klusi skanēja Ziemassvētkus vēstošie zvani. Ne zvaigznēm kaisīts, tomēr Visaugstākā svētīts izrādījās Martas Celmiņas piecdesmit septiņus gadus garais šīszemes ceļš, piedzīvojot lielu mīlestību un strādājot darbu, kura lielākā alga nebija laicīga bagātība, bet gan simtu un tūkstošu cilvēku neizmērojama pateicība par izglābto veselību un dzīvību. Marta Celmiņa - medmāsa, varonīgo latviešu strēlnieku "baltais eņģelis", Latvijas Žēlsirdīgo māsu kustības dibinātāja. Hugo viņu sauca par savu Andromedu, jo abi vienlīdz stipri mīlēja zvaigznes un vienlīdz spoži dega tām līdzās. Viņi satikās, lai izšķirtos, un šķirās, lai no jauna satiktos. Hugo Celmiņš - Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, ievērojams sabiedriskais darbinieks, komunistu terora upuris. Labais un ļaunais eksistē cieši līdzās. Viss atrodas līdzsvarā. Un tomēr labā uz pasaules noteikti ir vairāk, jo kā gan citādi mēs varētu izdzīvot? "Nākotne... Vai mūsu bērniem un bērnu bērniem būs iespējams tas, par ko mēs tagad cīnāmies? Vai tā beidzot būs meklētā un gaidītā laimes zeme?" 1905. gada rudenī Mata jautā savā dienasgrāmatā, kuras fragmenti izmantoti grāmatā. Laimes zeme - brīva Latvija - mums šodien pieder, Vai protam tajā justies laimīgi?

 

Grāmatas aprakstu skat. elektroniskajā katalogā