“Olga Lisovska nav daudzrakstītāja, viņa nestrādā dzejā sistemātiski un nepūlas uzkrāt profesionālo pieredzi mērķtiecīgi. Olga dzejoļus sacer tad, kad uzrodas radošs noskaņojums, kad sirdi piepilda kāds saviļņojošs pārdzīvojums, kad mūžam mainīgajā dabā ierosina kaut kas jauns saskatīts vai kad pienācis īstais brīdis tuviem cilvēkiem pateikt par viņiem pašiem ikdienas steigā nepasacīto.
Tad Olgai ieskanas ne ilgi saucami, ne pārāk lūdzami vārdi un ritmi, asociācijās atdzīvojas brīnumaini tēli un raisās tikai viņai raksturīgā dzejas valoda. Tās pusčukstā ieklausāmies un sadzirdam pat zivju klusos lokus ūdeņos, pamanām rēnās miglas maigumu, sniegputeņu dejas un nopūtas, ieejam dzejnieces pustoņu pasaulē.
Tā tas ir arī jaunajā Olgas Lisovskas dzeju krājumā, kurā tverti mirkļi, pirms magone nobirs, mirkļi pirms drāmas, reizumis pat gandrīz traģiskas norises, kādu netrūkst nevienā mūžā, kādu gana daudz mūsu tautas kopīgajā ceļā vakar un šodien. Nekas netiks izkliegts spalgi un satraukti, tomēr uzrunās ikvienu pārliecinoši, uzticoties un labu vēlot.
Jaunākās paaudzes lasītājiem atklājums būs Olgas emocionālās, viedās senāk rakstītās rindas, bet viņas dzejas draugi un cienītāji atkal satiks dzejnieci tajos sirsnības, atklātības un cerību viļņos, kur dzejniece dalās ar mums savā pašreizējā intuitīvajā gudrībā un mīlestībā.”