Burtnieku rudens rūsganie toņi spulgojas ezera rāmajā līmenī. Virskārtas miers ļauj savos attēlos nolūkoties krastmalas meldriem un krūmiem. Kas zina kādu burvību slēpj palsi garojošajā miglas pārklājā ieslēptā dziļumu dzīve.. tik tuva īstenībai pienāk mītisko tēlu klātbūtne. Ļauties iztēlei, tverami netveramajām sajūtām...

 

   Pāris mēneši pagājuši kopš lasītāju rokās nonāca Pētera Zirnīša grāmata „Ķūķis stāsta. Burtnieku ezera teikas” . Lasītāji apgalvo, ka tagad uz ezeru lūkojoties citām acīm...

 

   Nesen izdotajā dzejas gadagrāmatā bērniem „Garā pupa”, sadaļā „Atradums”, lasāmi vairāki, līdz šim nepublicēti, viegli rotaļīgi, priecīgi panti.

 

   Jaunākajā žurnāla „Latvju teksti” numurā Pētera Zirnīša dzejoļu kopa no Kārļa Vērdiņa sastādītā krājuma „Bez komentāriem”, ko paredzēts izdot pieminot dzejnieka 70.dzimšanas dienu.

 

   Vērīgs laikraksta lasītājs būs pamanījis ziņas par ikgadējo literatūras sarīkojumu virteni ar kopīgu nosaukumu „Burulis” (Burtnieku rudens literatūras sarīkojums). Šoruden tas veltīts dzejniekam Pēterim Zirnītim (1944. – 2001.) Afiša vēstīja, ka piedalīsies „jaunu dienu līdzgaitnieki, dzejas telpā mītošie, ideju, darba un ceļa biedri”. Tas laiks, kas pieder vienai paaudzei, kas kopā esam mācījušies, saņēmuši visus tos belzienus un dunkas, bez kurām neviena pieaugšana nevar notikt, mēs sajūtam viens otra plecu un ļoti sāpīgi uztveram, ja kāda pietrūkst...

 

   Pirmais vakara vēstītājs bija Jānis Rokpelnis, Pētera Zirnīša skolas un studiju biedrs, dzejas pievilcības kopīgās atklāsmes biedrs. Stāstot par literatūras skolotājiem, studijām Ļeņingradā, Pētera nemitīgiem mudinājumiem nepārtraukt rakstīt dzeju, kas kā uzskata Jānis Ŗokpelnis, būtiski ietekmējis viņa tālāko ceļu, Jānis uzbūra klātesošajiem īstenu tā laika klātbūtnes sajūtu.

 

   Mācītāju Gunti Kalmi, biju aicinājusi gan nelielai uzrunai dzejnieka atdusas vietā Burtnieku kapos, piemiņas zīmes iesvētei, gan dalībai sarīkojumā, stāstot par kopīgi padarīto Burtnieku baznīcas un draudzes atjaunošanā, gan arī Pētera sarežģīto ceļu līdz kristībai un iesvētei.

 

   Burtnieku skolotāja Vēsma Zālīte, novērtējot Pētera ieguldījumu burtnieciešu  redzesloka loka paplašināšanā, kultūras notikumu veidošanā, mācībā stāvēt pāri ikdienībai, nolasīja vienu no sev tuvākajiem Zirnīša dzejoļiem „Logs”

 

   Diāna Jance, mūsu sarīkojuma jaunākā vēstītāja, kas Pēteri Zirnīti pazinusi jau maza meitene būdama, veltīja viņam savas ar sirdssiltumu rakstītās rindas: „Tās zvaigznes augstajās debesīs, kur Tu tagad mīti, jau tepat vien ir. Es rakstu Tev tagadnē, jo nekur tālu Tu nevari būt...” Pēc Diānas emocionālās uzrunas klausītāju uzmanībai savu priekšnesumu piedāvāja Juris Ošlejs. Viņš, viens no Latvijā labi pazīstamās Dižkoku atbrīvošanas leģendārās grupas dalībniekiem, izrādās – komponējis dažas dziesmas ar Zirnīša vārdiem! Tāds pārsteigums! ( Pētera dzeja gan savulaik itin daudz komponēta, lai atceramies Ulda Stabulnieka populārās dziesmas, Agra Engelmaņa, Edmunda Goldšteina, Ivara Vīgnera u.c. skaņdarbus) Mudinot dziedāt līdz, Juris gaišā noskaņā noslēdz sarīkojuma pirmo daļu.

 

   Sarunas, grāmatas, vīna glāze, turpina vakaru un klausītāju vērībai aicina Pētera kādreiz „audzināmos jaunos dzejniekus” Inesi Zanderi un Egīlu Zirni. Savu uzstāšanos viņi veido kā dialogu par trauksmaino jaunību, Radošās jaunatnes nometnēm un - protams - dzeju.

 

  Īsts brīnums bija režisora un aktiera Uģa Brikmaņa klātbūtne ar Pētera Zirnīša jaunībā rakstītā dzejoļa „Hamburgas hipiji” lasījumu. Vairāki sarīkojuma dalībnieki vēlāk atzinās, ka klausījušies gluži vai ar „svētām tirpām”! Stindzinošais klusums zālē un aplausu eksplozija pēc brīža, izsacīja kopējo noskaņojumu.

 

   Vakara laikā un kopīgajā telpā klausītāji varēja sadzirdēt vārda, ritma – valodas aizraujošo burvību. Ikdienā reti par to piedomājam. Lasītais pārsvarā tiek uztverts kā informācija. Taču šajā Pētera Zirnīša dzīvei un dzejai veltītajā vakarā, valoda no vienkārša saziņas līdzekļa pārtapa vērtībā, kas saudzējama, glabājama un izbaudāma.

 

   Cik skaistas ir tās šķietamās nejaušības, tas kā mēs sastopam īstos cilvēkus īstajā vietā un laikā... Atskatoties uz vakara norisi redzams, ka visam bija jānotiek tieši tā, ka atbrauca tieši tie runātāji kam tur bija jābūt.

 

   Arī dzejnieks Guntars Godiņš sacīja, ka sajūtot sevi kā Pētera mācekli. Lasot savu un atdzejoto dzeju Guntaram izveidojās laba saprašanās ar zālē sēdošajiem aizrautīgajiem makšķerniekiem, tika izteiktas pat vairākas vēlēšanās iegūt par makšķerēšanu ar jautru ironiju rakstītā dzejoļa norakstu.

 

   Liels pagodinājums ir redzēt zālē pilnas klausītāju rindas, zināt, ka daudzi cilvēki ir braukuši no tālienes, no novada visām malām. Šajā rudenī bija īpaši daudz Rīgas viesu.

 

   Gaiši, ar patiesas vērtības sajūtu izskanēja vakars. Vairāku stundu laikā no ekrāna visā noraudzījās Pētera fotoportrets. Ar vieglu, siltu smaidu.

 

   Nobeigumā dzejnieka balss ierakstā piecu dzejoļu lasījums. Lūk, te dažas rindas no Balss vēstījuma: „...attopies / un raugies, ka šķitums vien ir tava dvaša/ gaismas spoguļos. pilnīgi pamatots /ir turpmāko paaudžu izbrīns: viņiem liksies,/ ka noslēpums visu laiku ir bijis starp mums/ bez mūsu ziņas/”

 

    Un vēl – dzejolis „Tolerances brīdis” – visā pilnībā: ” / ,ka tie nogrima līdz pat nāves vārtiem. tad es/ aizvēru logu. ja putnu pasaule apklusa tur, vai/ manējā izskanējusi? un lifta durvis aiz sevis aizveru/ klusi, lai stāva kaimiņi izguļas, labie. miers viņiem,/ miers namam, kārtībai jābūt. sirds lēcieniem/ aizjoņo, kurp tu, kurp”

 

  Es nezinu kādēļ izvēlējos tieši šīs rindas... Var jau būt , ka bija kāds priekšā sacītājs... To nezinu.

 

   Sarīkojums izskanējis, aizvibrējis kādā neaptveramā informācijas laukā. Vai izgaisis?

 

Vai mūžam paliks?

 

                             Burtnieku zeltoto, vara un misiņa toņu pārvērstajā ainavā

                                                                                          Anita Jansone - Zirnīte.

 

 

Ziņu sagatavoja:
Burtnieku pagasta bibliotēkas vadītāja
Gunta Daļecka

Tagi: Burtnieki, Pēteris Zirnītis, Anita Jansone-Zirnīte, BURULIS