8.jūlija pēcpusdienā uz tikšanos ar dzejnieci Nadīnu Liepiņu atnāca gan draugi, gan bijušie kolēģi.

 „Darbs skolā-tā ir kā griešanās milzīgā atvarā, no kura tie ,kas izraujas, vairs nemeklē atpakaļceļu. Tik smagi tas ir, jo atvars paņem no skolotāja visus viņa spēkus, bet to saprot tikai tie, kas sevi ir atdevuši šai profesijai. Esmu aiz sevis aizslēgusi šīs durvis, un atslēgu man vairs nav, bet es esmu atradusi kādas  līdz šim vēl maz pazīstamas durvis, pa kurām drīkstu ieiet bez klauvēšanas, jo aiz tām vienmēr gaida mans… Rakstītprieks.”

 Tā par sevi dzejoļu krājuma „Tango rudenī” ievadvārdos raksta Nadīna Liepiņa. Skolotāja, kura pēc 38 skolā nostrādātiem gadiem pilnībā mainījusi savu dzīvi .

” Ja skolotājs klasē neiet ar prieku un smaidu uz lūpām, tad tādam skolā nav ko darīt. Skolotājas darbā sevi biju izsmēlusi un sadedzinājusi”, uzskata Nadīna. Tagad viņa dzīvo un strādā Vācijā ,un ļaujas rakstītpriekam. Dzejoļi izdoti grāmatās „Kā smilga vējā”, ”Laimes putna paspārnē” un „Tango rudenī”, kā arī kopkrājumos „Skaņa pār Lielupi” un „Zemgales vācelīte”.

”Ja man  vajadzētu pašai raksturot savu dzeju, teiktu īsi- tā ir mana sirds dzeja,” atzīst Nadīna.

 Vairāki no skolotājas darba gadiem  pavadīti arī Burtniekos-darbā Burtnieku internātskolā, tāpēc 8.jūlija pēcpusdienā uz tikšanos ar  Nadīnu Liepiņu atnāca gan draugi, gan  bijušie kolēģi. Dzejas rindas mijās ar stāstījumu par dzīvi un darbu , par izjusto un piedzīvoto. Jauku pārsteigumu savai bijušajai kolēģei sagādāja Burtnieku kora diriģente Ilga Liepiņa- kora vokālās grupas izpildījumā izskanēja Ilgas Liepiņas komponētā dziesma ar Nadīnas Liepiņas vārdiem „Par to”.

Ziņu sagatavoja:
Gunta Daļecka