Meitene aplūkoja sevi spogulī, ar pirkstu galiem pieskārās sarkanajai cepurītei, kas viņai bija galvā, un smējās. Tētis viņai bija sapinis matus divās bizēs, un viņa tiešām izskatījās kā Sarkangalvīte pasaku grāmatā.

Tētis vienmēr atnesa dāvanas, un šīs dāvanas bija viņas un tēta noslēpums, jo pārējiem viņš nekad neko nenesa. Tikai viņai. Viņa bija tēta mīlulīte.

Durvis atvērās, un meitenei paspruka izbaiļu kliedziens, kad tā ieraudzīja vilku. Taču tad viņai bija jāsmejas. Tas nemaz nebija īsts vilks, tas bija tētis, kurš bija pārģērbies! Cik jauki, ka tikai viņai bija šis kopīgais noslēpums ar 

tēti! Muļķīgi tikai, ka pēc tam viņa nekad neko nevarēja atcerēties.

Kādā karstā jūlija dienā no upes tiek izvilkts sešpadsmit gadus vecas meitenes līķis. Sekcijā atklājas, ka viņa tikusi ilgstoši mocīta un nogalināta, tomēr dīvainākais, – meiteni neviens nemeklē. Arī pēc vairākām nedēļām policijai vēl nav izdevies noskaidrot, kas ir šī meitene.
Notiek vēl kāds noziegums – tiek uzbrukts televīzijas žurnālistei, kuras pētījumi aizskāruši ietekmīgu ļaužu intereses.

Turpinot izmeklēšanu, kļūst skaidrs, ka abas lietas ir savstarpēji saistītas, un Pia Kirhofa un Olivers fon Bodenšteins atklāj šausmīgu noslēpumu par melu un krāpšanas tīklā dziļi iestigušiem it kā cienījamiem augstākās sabiedrības locekļiem. Un tad lieta kļūst personiska un nav zināms, vai izmeklētāji paspēs laikus nomedīt ļauno dusmīgo vilku...