Dzejniece un prozaiķe Daina Avotiņa (1926) pieder tiem latviešu autoriem, kas bijuši pastāvīgi klātesoši visos 20. gadsimta otrās puses Latvijas literārajos procesos. Rakstnieces pūrā ir desmit dzejoļu krājumu, gandrīz divi desmiti romānu, vairāki ceļojumu apraksti, kā arī neskaitāmi atdzejojumi un tulkojumi no lietuviešu un krievu valodas, turklāt rakstniece arī aktīvi darbojusies Latvijas un Lietuvas kultūras sakaru veicināšanā. 

Sākotnēji – 20. gadsimta 60. gados – rakstniece literārajā arēnā iziet ar dzeju un rosīgi strādā plecu pie pleca ar sava laika lielākajiem talantiem Latvijas dzejā – Imantu Ziedoni, Ojāru Vācieti un citiem. Pēdējos gados autore pievērsusies galvenokārt prozai: tapuši vairāki romāni, kuros uz plaši atspoguļota 20. gadsimta notikumu fona risināti pārsvarā lauku dzimtu stāsti, izvērstas gan tautas, gan personiskās drāmas un atklāti mazāk zināmi Latvijas vēstures fakti.

Dainas Avotiņas ciešā un ilggadējā sadarbība ar izcilākajiem latviešu dzejniekiem gan radošajā, gan administratīvajā darbā, strādājot Latvijas PSR Rakstnieku Savienībā, radusi atspoguļojumu rakstnieces jaunākajā prozas darbā – biogrāfiskā stāstījumā Mani spēka pīlāri. Grāmata veltīta atmiņām un stāstiem par gadiem, kuros Dainas Avotiņas dzīvē liela loma bija ciešai personiskai draudzībai ar Imantu Ziedoni un Ojāru Vācieti. Tekstu veido plūstošs stāstījums, skiču veida piezīmējumi un Dainai Avotiņai rakstītās abu dzejnieku vēstules, kuros atklājas gan visu triju rakstnieku dažbrīd negaidītie radošās dzīves pavērsieni, gan mazāk zināmas biogrāfiskas detaļas un fakti. Abus dzejniekus rakstniece ar mīlestību dēvē par saviem "spēka pīlāriem": par balstiem, kas uz saviem pleciem turējuši pēckara gadu Latvijas kultūru. Taču vienlaikus, kā redzams no stāstījuma, tīri personiskā līmenī balsts abiem dzejniekiem visai bieži bijusi arī pati Daina Avotiņa, kas bieži sniegusi tiem palīdzīgu roku sadzīviskās un privātās jomās.