Ir 1986. gads, un Henrijam ir piecdesmit seši gadi, kad viņš atkal stāv pie viesnīcas “Panama”. Nē, Henrijam ir divpadsmit, un viņš pirmo reizi uzaicinājis Keiko uz randiņu. Vai varbūt trīspadsmit un viņi tikko ir pirmo reizi skūpstījušies? Sešpadsmit, kad Henrijs vēlējās Keiko precēt? Šodien tas liekas kā sapnis, tāls sapnis, kurš sen pagājis... Vai tomēr ne? Vecajā viesnīcā, iespējams, glabājas kas vairāk par atmiņām.
Uz ielas stūra spēlē melns saksofonists... Tas ir Šeldons, Henrija vienīgais draugs. Skolā, kur Henrijs mācās, viņam draugu nav – tikai ienaidnieki. Viņš tur ir svešs un neiederīgs. Tikpat neiederīgs kā Keiko, mazā japāņu meitene, ar kuru kopā viņi garas stundas strādā skolas ēdnīcā, pelnot iespēju še mācīties. Abi kopā viņi slepeni dodas uz džeza klubu, kur pirmoreiz uzstāsies Šeldons, abi kopā klausās plati, kurā ierakstīta viņiem veltītā dziesma, abi kopā... Jā, Henrijs un Keiko mīl viens otru. Pusaudžu mīlestība, – jūs sacīsiet un pavīpsnāsiet? Mīlestība aug kopā ar Henriju un Keiko, lai gan laiks un liktenis viņus izšķir. Un tā šodien Henrijam ir piecdesmit seši gadi un viņš dodas uz viesnīcu “Panama”, lai satiktu Mīlestību...