Novembris – svētku laiks, tādēļ Annas bibliotēkā pulcējās krietns pulciņš sievu, lai kopīgi atzīmētu dažādus notikumus.

Patriotiskā noskaņā aizritēja literārā daļa, kad klausījāmies dzeju, ko sarakstījusi novadniece Terēze Brence, kurai 8.novembrī apritētu 115 gadi. Dzejniece dzimusi Annas pagasta „Rūnānos”, mācījusies vietējā skolā, pēc tam Alūksnes proģimnāzijā, kā arī Madonas ģimnāzijā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņa ģimnāziju līdz ar tās pedagoģisko klasi beidz Pēterpilī, iegūdama tiesības strādāt par skolotāju. Atgriezusies Latvijā, viņa sāk skolotājas gaitas Mālupes pagastskolā. 1919.gadā viņa apprecas ar tās pat skolas skolotāju Pauli Brenci. 1920.gadā pārceļas uz Palsmani, kur vīrs strādā par turienes draudzes skolas pārzini, bet Terēze Brence turpat par skolotāju. Kopš 1923.gada abi dzīvo Rīgā. Terēze Brence, audzinādama trīs meitas, skolotājas darbu Rīgā vairs neuzsāk.

1944.gada 30.septembrī, bēgdami no krievu armijas, Brenči ar divām meitām no Rīgas dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, kur pēdējo kara posmu nodzīvo Tīringā. Pēc kara viņi nokļūst Bavārijā un dzīvo dažādās pārvietoto personu nometnēs un kopš 1951.gada Minhenē. Pēc vīra nāves, no 1969.gada dzejniece dzīvo kopā ar jaunāko meitu Ilgu. Terēze Brence mirst 1974.gada 1.decembrī Gautingas sanatorijā, un viņu pārpelno Minhenē.

Terēzei Brencei ir izdots viens dzejoļu krājums „Ik brīdi svētī sirds”. Šo grāmatu rediģējis Alfrēds Gāters Hamburgā, paklausīdams savas kolēģes – dzejnieces meitas valodnieces Mirdzas Brences laipnajam aicinājumam. Viņam šis darbs likās vajadzīgs, lai paglābtu no postā aiziešanas liecības par latviešu gara dzīves rosmi un kurš gribēs, varēs atrast literārās vērtības, ko dēļ vērts dzejoļus palasīt.

Atšķirtība no Dzimtenes ļoti spēcīgi izpaužas dzejā. Tajā ik rindiņa atspoguļo mīlestību pret dzimto vietu, gan tas, kā viņa mīlēja savu tēvu un māti, arī liriski dzejoļi par dabu un dzejoļi bērniem. Šo patriotisko dzejoļu lasījums bija veltījums Latvijas Valsts dzimšanas dienai.

Pasākumā izskanēja dzejolis „Varoņus daudzinot”:

Skaistākās ieceres sapņos tik dzimst,

Sirdis slēpj sapņus un auklē,

Līdz tie kļūst lieli un mirdzoši,

Varoņiem nesami dzīvē.

Varoņu piemiņu daudzinot,

Daudziniet varoņu sapņus!

Sapnis tik drošinieka soļus nes,

Sapnis ved mūžības ceļus.

Tas bija veltījuma dzejolis visiem brīvības cīnītājiem Lāčplēša dienā. Pēc pasākuma tika iedegtas svecītes Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru atdusas vietās un pie pieminekļa latviešu karavīriem – brīvības cīnītājiem Ezeriņu kapos.

            Brīnišķīgu noskaņu savu izjūtu dzejā mums sniedza Moda Sedleniece, kura dzimusi un mācījusies Annas pagastā. Viņa atspoguļo notikumus savā, tuvinieku un arī pagasta dzīvē laika posmā no 1960.-tajiem gadiem, kad uzrakstīja pirmo dzejoli. Tie ar roku sarakstīti 3 pabiezās burtnīcās. Mēs varējām pārliecināties, kā vienkāršs draudzeņu „tusiņš” var pārvērsties interesantās dzejas rindās. Paldies Modai Sedleniecei par labestīgajiem dzejoļiem!

            Viena no atraktīvākajām daļām bija veltīta Mārtiņdienai. Katrs dalībnieks saņēma sejas masku un ķekatnieku gājiens varēja sākties, lai bibliotēkai vēlētu veiksmīgu gadu. Gājām jautrās rotaļās, cienājāmies ar Mārtiņdienas ēdieniem – zirņiem ar speķi, zirņu pikām, pīrādziņiem, pašceptu maizi u.c.

Ķekatnieku vēlējums visiem:

Ķekatā, ļekatā,

Katram baudīt dzīvi tā:

Lai ir spēks un veselība

Ikdienā vai svētku reizē.