Alsviķieši lepojas ar savu grāmatu

Iznākusi grāmata „Alsviķu vēstures atspulgi”

 

   Decembra sākumā Alsviķu kultūras namā tika svinēti grāmatas “Alsviķu vēstures atspulgi” atvēršanas svētki. Projekta realizēšanā spēkus apvienojuši Alsviķu pagasta bibliotēkas vadītāja Sarmīte Meļķe un kultūrvēsturnieks Jānis Polis, ap sevi pulcējot kuplu līdzautoru pulku  - gan tagadējos, gan kādreizējos alsviķiešus, kuri šo pagastu sauc par savējo.

   Šī kopdarba rezultātā  ar Alsviķu pagasta pārvaldes un Alūksnes novada pašvaldības atbalstu ir tapis unikāls izdevums, kas sniedz ieskatu pagasta vēsturē no vissenākajiem laikiem līdz 20. gadsimta vidum. Lasītāji tajā atradīs ziņas par arheoloģijas, arhitektūras, folkloras vērtībām, pagasta veidošanos un attīstību, muižām un citiem saimnieciskiem objektiem, skolām, kultūras dzīvi un ievērojamām personībām.

    Grāmatas atvēšanas svētkos, sniedzot nelielu ieskatu tās tapšanā, S. Meļķe atklāja, ka impulss veidot plašāku izdevumu par  Alsviķu pagastu devis plašais materiālu klāsts, kas savākts, piedaloties Alūksnes rajona padomes, vēlāk arī Alūksnes novada pašvaldības, un Alūksnes pilsētas bibliotēkas rīkotajos novadpētniecības konkursos, kas katru gadu bija veltīti citai tēmai. Trīs gadu laikā ietaupītie līdzekļi no pagasta budžeta, kas atvēlēti bibliotēkai, bijusi kā artava, kas devusi iespēju sākt darbu pie šīs grāmatas izdošanas. 

   “Grāmata nebūtu varējusi tapt bez Jāņa Poļa pieredzes izdevējdarbībā, bez viņa  intereses par Alsviķu pagastu, pētnieka talanta un  paveiktā darba savākto novadpētniecības materiālu apkopošanā. Pateicība arī vēsturniekam  Jānim Līcim, kuram Alsviķu pagasts ir dzimtais pagasts un kuru savā  ziņā var dēvēt arī par tā vēstures enciklopēdiju. Kurā pagastā vēl dzīvo un pēta vēsturi divi vēsturnieki- sava aroda meistari. Paldies viņiem par svētīgo darbu.

  “Pateicība visiem, kas sniedza informāciju, dalījās atmiņu stāstos, fotogrāfijās, jo ikviena devums bija svarīgs, lai taptu šī grāmata!” Īpašu paldies saku ilggadējām alsviķietēm Rutai Birzniecei, Rūtiņai Birziņai, Annai Semeikai, Ilgai Petrikalnei, Annai Rebanei, Dacei Rateniecei,  kuras gan dalījušās atmiņās un fotogrāfijās, gan palīdzējušas aprakstīt savākto foto materiālu, atpazīstot attēlos redzamos cilvēkus. Paldies Anitai Rutkai, kas palīdzēja apkopot materiālus no Alūksnes arhīva. Savs devums grāmatas tapšanā ir arī pagasta jaunajai paaudzei – Kristai Ramanei, Laurai Liepiņai, Asnātei Pedecei, Uldim un Dainim Meļķiem, Andrim Klempneram, Sandai Ziņģei, savulaik iesaistoties novadpētniecības konkursos un vēlāk arī uz datora pārrakstot savāktos materiālus.

Paldies Alūksnes novada pašvaldībai un Alsviķu pagasta pārvaldei un  tās vadītājai Ingrīdai Sniedzei par atbalstu un  finansējumu grāmatas izdošanā.

Alsviķiešiem ir izdevies radīt grāmatu, kas būs pieejama ikvienā mājā un ceru, ka tiks nodota mantojumā no paaudzes uz paaudzi.

   Savukārt kultūrvēsturnieks Jānis Polis atklāj, ka viņš materiālus par Alsviķu pagastu sācis krāt kopš pirmās ciemošanās “Senpilī” 1986. gadā, jo novadpētniecība viņu saistījusi visu mūžu. “ Uzskatu – ja  es šeit  dzīvoju, tad šī vieta ir labāka par citām. Savādāk jājautā – kāpēc es šeit esmu? Un tādēļ arī ir tik svarīgi prast cienīt vietu, kurā dzīvojam.  Tāpēc  paldies visiem cilvēkiem, kuriem Alsviķu pagasts ir mīļš un kaut ko nozīmē.  Zinu, ka mani gaida un grib parunāties vecie alsviķieši, kuri tagad mīt sociālās aprūpes centrā “Alūksne”, arī citi pagasta iedzīvotāji, kuri pārkāpuši astotā un devītā gadu desmita slieksnim. Ikviens no viņiem ir laika un vēstures liecība, un šis ir pēdējais brīdis, kad tikties ar viņiem, ieklausīties šo cilvēku atmiņu stāstos, ” teic J. Polis.
   Viņš augstu vērtē  alsviķiešu uzticēšanos grāmatas tapšanas laikā, daloties  ar savām atmiņām un oriģinālfotogrāfijām, kuras ir publicētas jaunajā izdevumā. Tā Līču un Pumpīšu dzimtu pēcteči no Jēkabpils uzticējuši fotogrāfijas no savas dzimtas arhīva, Nīna Eihenbauma – atmiņu stāstus un fotogrāfijas, par Karvu,  tēlnieces Lilijas Līces māsasdēls Aivars Lapše – atmiņas par bērnu dienām Alsviķos, Andris Akmentiņš – par savu vectēvu Andreju Akmentiņu, Andrejs Evans – par Evanu dzimtu, Uldis Kodols – par Kodolu dzimtu. Alsviķu pagasta dzīves mozaīku krāsaināku darījis  Asjas Dukules, Ausmas Pakalnas, Annas Skultānes, Ainas Felšas stāstījums, ko pierakstījis J. Polis,  Dailoņa Pakalna  rakstītās atmiņas, kas uzrakstītas, atsaucoties biedrības “Latviskais mantojums”  aicinājumam vākt materiālus par Strautiņu skolas vēsturi.

   J. Polis akcentē, ka grāmatas unikalitāte, pirmkārt, ir tā, ka šis izdevums tapis tikai ar pašu alsviķiešu spēkiem, balstoties uz viņu savāktajiem materiāliem un apkopojot tos, un ir pirmā grāmata, kas ir veltīta kāda pagasta vēsturei. Unikāli ir  arī objekti, par kuriem stāstīts grāmatā un veikti plašāki pētījumi – Tūjas brūzis, Karvas HES. Kā uzskata kultūrvēsturnieks, plašāku vietu grāmatās par Latvijas vēsturi būtu pelnījis Augusts Rings un viņa uzņēmums – viens no pirmajiem, kas pēc I Pasaules kara un atbrīvošanās cīņām ražoja apģērbus un nodrošināja ar to Valmieras kājnieku pulka karavīrus. Unikalitāte meklējama arī stāstos par cilvēkiem - kaut vai par Bertu Pumpīti – dēvētu arī par Bertiņu, kura bija studējusi Pēterburgas Universitātē, bet visu mūžu nostrādāja kā feldšere. Vai arī  - par Jānis Pumpītis, kurš Izglītības ministrijā bijis  skolu departamenta direktora pirmais biedrs, bet izmantojot amata tiesības, vienmēr, kad bijusi iespēja, braucis uz Alsviķu pagastu. Tas pats sakāms par daudziem citiem alsviķiešiem, kuri pieminēti grāmatā, kas, kā vēlreiz atgādina J. Polis, ir tikai pieskārieni Alsviķu pagasta vēsturei.

    Viņš ir gandarīts, ka, neraugoties uz lielo atšķirību, kā tapuši raksti grāmatai, tā ir vienots veselums, ko kopā veido teksts un ilustratīvais materiāls – ne tikai fotogrāfijas, bet arī Jāņa Selgas gleznu reprodukcijas. Taču pati lielākā vērtība ir alsviķiešu atsaucība, ieinteresētība un līdzdalība grāmatas tapšanā, kas palīdzējusi tapt sirdsdarbam, apliecinot mīlestību dzimtajam pagastam.