Viņi jau ir uz perona! Laura jūt svaigu vējiņu, siltu saules gaisu, tas apņem Lauru no galvas līdz kājām, paceļ augšup, ai, nudien, joki - gaiss ceļ Lauru gaisā, gaiss ceļ lauru gaisā! Laurai gribas smieties un ļauties, jo tas taču ir Latvijas gaiss, gribas ielaisties Latvijas gaisam klēpī. Saļogās ceļgali, noreibst galva, viņa paklūp, nekas, viss ir labi, gaiss, vienīgi gaiss - tas nevar noturēt tik smagu Lauru. Gaiss jau nevarējas zināt, ka Laura būs tik liela. Viņa jūt, cik Latvijas gaiss ir mīļš pret Lauru, cik vējiņš ir labs. Gaiss pazīst Lauru. Vējiņš pazīst Lauru. Tāpat kā zaļā zāle, tāpat kā zilā debess, tāpat kā perons.

Visi Lauru pazīst!

„Pieci pirksti” ir autobiogrāfiska bērnības atmiņu grāmata, kurā Māra Zālīte tēlo atgriešanos kopā ar ģimeni mājās no Sibīrijas 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē un dzīvi Latvijā 50.–60. gadu mijā. Grāmata pārliecinoši nostājas līdzās latviešu autobiogrāfiskās literatūras labākajiem piemēriem – Doku Ata, Ernesta Birznieka-Upīša, Viļa Plūdoņa, Annas Brigaderes, Jāņa Jaunsudrabiņa, Jāņa Kalniņa, Vizmas Belševicas un, no nesenā laikā publicētajām grāmatām, Gundegas Repšes bērnības tēlojumiem – un iezīmē jaunu posmu mūsdienu latviešu rakstnieku prozā. Dzejnieces pievēršanās prozai – grāmata „Pieci pirksti” – saviļņos gan bērnus, gan pieaugušos.

 

***Jāņa Rozes apgāds

Tagi: vēsture, atmiņas, bērnība, Autobiogrāfija