"Taču kāda ir simtreiz loģisko atziņu jēga, ja tālrunis klusē un mežmala vakaros tukša?..." Raina domāja. Māja nokrikstēja, it kā sadzirdējusi un līdzi juzdama. Vai pārdzīvodama, ka nemāk izteikties cilvēku valodā, bet caur pamatos un dziļi apakšā āderu tīklā dusošo pieredzi gribēdama sacīt: nakts nav skaidrības meklētāju sabiedrotā. Bet ko darīt cilvēkam, kurš ļoti un tūlīt grib iegūt apstiprinājumu, ka joprojām tiek mīlēts? - Raina jautāja. Visi to grib, jo visiem to vajag, māja atsaucās ar klusu tikšķi. Taču pilnīgi iespējams, ka šī saruna bija daļa no rīta pusē atnākuša sapņa...

Emīla Paupes vāka modeles foto, Baibas Lūsītes-Teikmanes vāka dizains.

 

***Jāņa Rozes grāmatnīca

Tagi: Zīle, Raina, Spīganas