Skumjas ir brīvas.

Dusmās cilvēks ir sasaistīts. Neiecietība ir rūgta, ir labi, kad tu vari noskatīties pasaulē ar skumjām. Skumjas ir brīvas, un tām ir putnu brīvie spārni. Tāpēc, kad man ir skumji, es skatos uz cilvēkiem no augšas. Nožēla velk atpakaļ pie zemes. Augstprātība gaida, lai kāds tevī skatās. Vai skumjas drīkst uz visu skatīties no augšas?

Skumjas ir dvēseles krēslas stunda. Kad saule nogājusi un zvaigznes vēl nav ausušas. (Neiededz gaismu istabā!)

Rūtīs zila krēsla. Sniegs uz namu jumtiem arvien zilāks. Un skumjas ir kā vārnas zilos, piesnigušos kokos. (Neiededz gaismu istabā!)
Pārpildītā zeme, cik tu esi neatraisīta un nebrīva! Kādos mezglos, jūs, cilvēki, esat sapinušies! Cits cita diegos. Neatšķetināmi. Juceklīgi.
Es skumjās esmu brīvāks par jums. Es laižos, kur gribu. (Neiededz gaismu istabā!)
Vai jums kādreiz ir bijis laiks būt skumjiem? Vai jūs esat varējuši atļauties sev neiedegt gaismu istabā?

 (pārpublicēts no ievamelne.wordpress.com)

Imants Ziedonis ir viena no visievērojamākajām personībām un visspilgtākajām radošajām individualitātēm 20. gadsimta latviešu literatūrā un kultūrā. Dzejnieks J. Peters ir teicis: "Ne tik daudz konkrēta tautas likteņa dziedāšana vai apraudāšana, cik likteņkvalitātes interesē Ziedoni. Viņa dzejnieka dievadotība tiek saliedēta ar prāta atziņām tik augstā pakāpē, kādu ne katrudien varam vērot mūsu rakstniecībā."

Aicinām maijā – dzejnieka Imanta Ziedoņa piemiņas mēnesī – skatīt un vēlreiz pārlapot viņa grāmatu lappuses.