Sešas sievietes, kuras vieno kopīgs liktenis.
Nepiepildītas mīlas stāsts trīsdesmit gadu garumā.
Latviešu literatūras dižgaru cilvēciskās vājības.
Kas īsti bija Vecpiebalgas skolotāja meita Līze Rātmindere? Vai sava laika gudrākā sieviete, kuru visu mūžu nospieda attiecības ar valdonīgo māti?
Vai Līzes mūža mīlestība bija Matīss Kaudzīte vai tomēr meitu ģēģeris Andrejs Pumpurs?
Kas patiesībā bija “Mērnieku laiku” Oļiņietes prototips?
Ingunas Baueres (1960) romāns “Skolas Līze” piedāvā plašu, vēsturiski precīzi tēlotu laikmeta ainu caur sešu sieviešu dzīvesgājuma prizmu divu gadsimtu garumā. Romāns stāsta par rakstnieka Matīsa Kaudzītes sievas Līzes Rātminderes dzīvi, senčiem vairākās paaudzēs un jo īpaši plaši – par jaunlatviešu kustības veidošanos un attīstību 19. gadsimta vidū, par procesiem, kas pamazām rosināja nacionālās kultūras veidošanos, par slavenā romāna “Mērnieku laiki” rašanās vidi un prototipiem, – taču šī laikmeta aina parādīta caur reālu cilvēku – Vecpiebalgas skolotāja meitas Līzes Rātminderes un viņas senču kopš 18. gadsimta – dzīvesgājumu prizmu.
Interesants un savdabīgs ir rakstnieces skatījums, Latvijas vēstures laikposmu no 18. gadsimta sākuma līdz pat 19. gadsimta beigām atainojot galvenokārt no sieviešu – Līzes Rātminderes senču – skatpunkta, centrā izvirzot attiecības, ģimeni, mājsaimniecību – proti, parādības un norises, kas aprakstītajā laikmetā interesēja reti kuru, bet, kā demonstrē rakstniece, varēja būtiski iespaidot arī daudz plašāku notikumu virzību.
Autore ieguldījusi lielu darbu, ar hronistes cienīgu dedzību izzinot vissīkākās Vecpiebalgas novada vēstures un iedzīvotāju likteņu detaļas. Lasītāju interesi noteikti saistīs mazzināmi fakti no jaunlatviešu kustības darbinieku Andreja Pumpura, Ausekļa, Ata Kronvalda, brāļu Kaudzīšu u.c. dzīves. Īpaši saistoši ir meklēt romāna tekstā personības un notikumus, kurus brāļu Kaudzīšu iztēle pārveidos un iemūžinās romānā “Mērnieku laiki”.

Tagi: vēsture, liktenis, Bauere, Līze